Armijā mums parādija,ka uz vienu un to pašu gadījumu var skatīties kā uz špickkastīti,no vismaz trim dažādām pusēm.

... nesāksim lamāties, Kisa, nesāksim gan!!!  

Katram mums- savas mācībstundas; ko no tā iemācāmies, ko- nē- jautajums- cits :)

Nedomāju,ka Tu,vai es sāksim lamāties,vai izteikties Šādi tikai tāpēc, ka tā dara citi     viss ir atkarīkgs... kas mīt tevī iekšā...un, kā tu spēj ar viņu tikt galā - attiecīgajā situācijā

Tieši tā!! Lū sijas izteikums- precīzāk par precīzu!!

.. nu ja, Atiņ- monologs- ne pa jokam!!
.. tā iet- kad ieskrienas- ne pa jokam!! .. smieklīgi?!- jā, man pašai- arī!!

Jo- viss viss jau ir tā, kā uz to- paskatās!! :D :D

Da palasijos Ingrīdas monologu.

Ati,kas tev tā liek domāt?

Palasijos.Mjā,tas Sanda-Zigurda sindroms izrādās ir lipīgs.

Lietus laikā gadās- bet ievēroju, dažām pat tīri patīk.

Divas vasaras atpakaļ uz darbu ejot trāpījos tādā lietū, ka no Ģertrūdes ielas līdz centram atbridu līdz potītēm. Tās gan bij sandaļu šļakatas ! No šoka nopirku gumijas zābakus.

Bet tagad no mammas pēriena nav jābīstas.

Jā, vēl tagad atmiņā tās siltās ūdens peļķes pēc negaisa vasarā. Bet  bradājām ar plikām kājām. Ja mēs bradātu ar kurpēm, tad pēriens būtu kā likts.

... aizvien, aizvien...

Un kamdēļ šos priekus neturpināt?

Kad bijām bērni, tad bija lielais prieks pa peļķēm bradāt !

11. Pavisam kautrīgi.

10. Kārtīga "lietus sandale".

9. Vienmēr patīk.

Es nedaudz šodien paceļoju, nogurums...Līdz rītiņam

...... čunga- čanga..... :D :D :D ..