Laikam jau sieviņa netukšo, ja tāds jautājums?

Labi. Man tgd patiešām vairāk nav laika.
Lai izdevusies Tev diena! :)

/Es patiešām ticu, ka Tu spēj būt arī savādāks, neskatoties uz to, cik daudz esi darījis man te pāri./

Es tgd pa nopietno.
Man apnikuši šie stulbie kariņi un aplikšanās. Man patīk, šad tad, vnk tāpat parunāties un pajokoties. Es neesmu slikts cilvēks, un man nevienam tas nav jāpierāda, Zigurd. Bet ar Tevi jau nekāda parunāšanās vai pajokošanās nav iespējama!! Tu nevari iztikt bez aizskarošām dzēlībām. Tev paliek no tā labāk?? Un tad otram Tu atstāj 2 iespējas: vai nu norobežoties vsp no Tevis, vai- dot līdzīgā garā pretī. Man to nevajag!! Tad ko?? Es Tevi mācu dzīvot?? Taču nē!! Bet Tu to dari- nepārtraukti, pie tam- izteikti nejaukā formā. Kāpēc citi, Zigurd, to te nedara?? Cilvēki vnk parunājas, pasmejas.. ko nu kuro reizi.. un neliec man atk nožēlot, ka uzrakstīju Tev vnk, kā līdzcilvēkam.

Tak visi mēs te, kā vējā plīvojam- te tur- te šur, un beigās nezin kur...

Jauka vēlme....

Un tomēr - es gribu būt pati :
       Kā saules stariņš pelēkās debesīs ,
           Kā mākoņa ēniņa rozes gurdumam  ,
              Kā silts vārds pasaules troksnī ,
                Kā maigs pieskāriens mīļotā plecam...
                     ....................................

Mēs bieži mīlestības vārdā
    No sevis ļaujam citu būtni veidot -
         Kā labāk otram ,
             Kaut pats ir nelga .....

           Kad nu tu esi nelgai līdzīgs kļuvis ,
               Tu atkal nederīgs ...

                ... Un citai nelgai  atkal darbalauks ....

                    Tā ļaujam sevi tā kā māla piku mīcīt
                         Un  veidot tēlu , kas tev pašam svešs.

P. S : Rakstu ne par savu pieredzi , bet gan vēŗojumiem un citu stāstiem . Piem. šorīt palasīju interviju ar Daci Rukšāni.
              

Kāds senatnīgais–pagājšgada dzejs   Skaidrītei 11.15

Tā  dvēselītes skola   pasaule  šī   mazā
Tu tikai auklīte kas  skolā šajā  viņu  ved              
Caur tavām acīm  mazā  asaras lej rūgtas
Ar  tavām acīm  viņa   bezbēdīgi   smej

Ar tevi viņa  pavasarim cauri skrēja
Ar tevi brida sapņiem  pilnā  vasarā
Tā tevi stalti veda pretī rudens vējiem
Un  kūleņojās  ziemas sniegu  kupenās

Nu  ceļu putekļos  tā   palikusi  raupja
Vairs  padebešos sapņu spārni  neuznes
Tā skumji smej caur baltiem palagiem– kā sniegiem                      
Līdz  tālā ceļa  atvadām skan pēdējais vēl
Viņas skolas   baznīctorņa   zvans......

Nav ne vainas pirmdienai! Visa nedēļa priekšā! Labrīt! Un lai jauka diena!

Ne būt - nē...Nav tikai vēja plūsma ...Vējš atnes arī sēkliņu,kur veidojas dzinums,jauna dzīvībiņa,par ko ir rūpes un raizes...Turpinās dzīve,turpinās domu apmaiņa,turpinās interese.

es esmu tikpat ists ka tu Ingridin.....

Melnas melnas visas manas bantes
Melns ir viss ko zī mē ju
Lietutiņš nolīs uzspīdēs Saulīte
Varvīknes krāsas visu pār krā sos

Mjā, bet, ja skumjas māc par ar abiem- bēdīgiem un laimīgiem, un vispār nākotni?   

Tev vajag psihologu Ingridin.....

Tā tiešām mirāža -
     Kā visa mana dzīve ;
       Kad manis nebūs ,
           Kādu brīdi viļņos  jautājums :
               '' Vai bija .... nebija ....
                   Vai vispār bija ...

          Tā notiek ... notiks -
             Gan ar mani ,
                Gan ar citiem ,
                    Jo mūsu dzīve tikai vēja pūsma ,
                        Kas atskrien .... paviļņo ... un projām aizsteidzas ....

                     Tik paliek jautājums :
                         Vai bija ...
                            Varbūt nebija ...
              

Piekrītu otrajam dzejjjjss pantam...

Labi teikts, Skaidrīt!

Kad apprecējos, sievasmātes jau nebija...

bezjedziga ir Tava vientulnieces dzive.....megini atkal nobloketies.....tas skiet ir vienigais ko pa istam proti

protams!! tāpat kā izdomājums neesi tu, vai ne??
oki; fantazē, ko tik vien vēlies!!