Ūdens vārās ilgi, jo virtuvē ir auksti, un paiet ilgs laiks, pirms ledainais šķidrums no krāna maina agregātstāvokli un no tējkannas dzīlēm sāk nākt nepatīkama, griezīga skaņa „īii”.

Es neloloju nekādas ilūzijas. Es salīdzinu tevi ar citiem, un, tici man, salīdzinājums nenāk par labu tev. Tava izrurēšanās ir pretīga, tavs domu gājiens - neloģisks, tava uzvedība - neadekvāta... tev ir četrdesmit, krunciņas acu rajonā un nekādu dižo nākotnes perspektīvu, par spīti tam, ka centies pārvarēt savus neskaitāmos kompleksus, tēlojot kompānijas dvēseli un biznesā iesaistīto VIP personu.

Viņu nevarēja nopirkt. Viņu nevarēja piespiest. Viņam nevarēja uzspiest, iemācīt, ieskaidrot.
Mani var tikai iemīlēt....

Viņs ir nomedīts   - man vienkārši vairs nav ar viņu interesanti...

...kā ta nesaista...bērni taču ir...

Un mani mierina doma, ka varbūt es arī esmu kāda daļa no zigurdina pasaules, nezinu, pozitīva vai negatīva, bet tomēr daļa.....

...kāpēc nedod meitenēm aprunāties-sevi atrādīt...ko zigurdiņ...

Pulkstenis desmit. Tūlīt celsies mana sieva, ar kuru mani jau piecus gadus nekas nesaista. Tūlīt ieradīsies kaimiņu Aija un sāks kārtējo reizi runāt par laiku un savu meitu, kas pārvākusies uz Dāniju. Kā man apriebušās visas tās sarunas.

....jā, zigurdiņ...Tava pēdējā cerība ir robčiks..

zigurdin...    Plastilīns    ..Tu varēsi no tā veidot, ko gribi,"  

Tātad, pie kā mēs palikām?.. ko

un tu naivi uzskati mani par naivo puisiti, kaut arī esmu vienīgais cilvēks, kurš redz tev cauri. Kā arī esmu vienīgais cilvēks, kuram sāp, jā, idiot, sāp, kas ar tevi notiek!

Es neloloju nekādas ilūzijas. Es salīdzinu tevi ar citiem, un, tici man, salīdzinājums nenāk par labu tev. Tava izrurēšanās ir pretīga, tavs domu gājiens - neloģisks, tava uzvedība - neadekvāta... tev ir četrdesmit, krunciņas acu rajonā un nekādu dižo nākotnes perspektīvu, par spīti tam, ka centies pārvarēt savus neskaitāmos kompleksus, tēlojot kompānijas dvēseli un biznesā iesaistīto VIP personu.

Es tā gribu, lai tev viss dzīvē būtu kārtībā..”

„Jā, bet tu esi tik depresīvs zigurdin pēdējā laikā… Es zinu, kaut kas nospiež tavu dvēseli…

„Kāpēc tu man neatbildi?”

Roberts  „Vismaz tagad tu zini, ko gribi.”zigurdin

Robīt, es gaidu ,kad Tev apniks.....kad izārstēsies no verbālās diarejas.......

ko.....a

Pa atvērtu logu istabā spiedās debesis, nebeidzami spožu zvaigžņu pilnas. Guļot uz muguras, viņa skatījās uz Piena Ceļu, varbūt uz Lielajiem Greizajiem ratiem, varbūt vēl uz kādu zvaigznāju, kura nosaukumu viņa nezināja.
Viņa juta, ka ar katru sekundi kļūst grūtāk elpot, un zvaigznes spīd arvien spožāk, it kā cenzdamies ko pateikt. Kļuva pretīgi un skaisti vienlaicīgi.
Pēkšņi sagribējās, lai viņu paņem priekšā kā mauku, kā pēdējo palaistuvi, un tad atstāj turpat, tikpat kā izvarojot. Uznāca riebums pret sevi. Viņas pirksti dzelžaini iekrampējās vīrieša mugurā, un vienīgā vēlme bija viņu nosist.