a kapec tu te raksti ...a es nevaresu rakstit

Robcik, ar ratiem tais ļaužu masās pagrūti, bet mēs tur tādi ar "karietēm" nebijām vienīgie.
Tomij, man jau arī pirmā doma bija "sprāgt" atpakaļ ārā

Kà tai dziesmà : "par kalniem skaistàki médz bût tikai kalni".

Ati,es zinu,ka burunduks arī tur ir

-Susļiku redzi?
-Nē.
-Bet viņš tur ir.

Es laika sen izsprāgtu no turienes ārā, ja nejauki ostu gaiss.

labi...labi....malacis...pie puisisa tiki...

Robcik, man nūjas nebija, stūmu ratiņus ar mazdēliņu, tā ka pieturēties bija kur

Jā,ir gadījies ,ka sapņi pastasta šo to no nākotnes

Bija forši, visu, protams, neizdevās apskatīt, bet pietika ar to pašu, lai būtu jauka noskaņa..ja nosalst, var kādā kafejnīcā pasildīties, vien jārēķinas, ka dažās var sanākt gaidīšana. Iegājām iesākumā Can Can picā, ar domu ātri apsildīties un doties tālāk, bet tur personāls mums nepievērsa vispār uzmanību, nosēdējām minūtes 20, paši paņēmām ēdienkarti, bet arī tad, nekādas reakcijas, lai gan tur visi galdiņi pat nebija aizņemti, + vēl nejauki "smaržoja". Saģērbāmies un devāmies citur.

koki ar bij lidz...

Foršie zēni, talākajā plānā acis tā vien meklē kādu burunduku,bet šis laikam zem bungām palīdis

Forši!

Foršs, interesants vēstījums!! Patīk tādi- caur savu redzējuma prizmu!!
Izlasīju Tevis norādītajā adresē- tā Andoras Firstiste tik maziņa teritoriāli!!, vairāk ka 100x mazāka par mūsu Latviju, bet- paskat- viss notiek!!  

.... tā deja vu sajūta, par ko rakstīts blogā, gan ir piedzīvota ne reizi vien... nezinu- vai tā nāk no sapņiem, kurus neatceros, vai no citām dzīvēm, kurām ticu ne visai, bet- jā... tā ir zināma sajušanās...

Viņi jau visi tādi kolorīti /iepatikās, ka Tu lietoji šo vārdu!/; arī tā "skatuve" ar savām "dekorācijām"- traki kolorīta!!

Nepatīk sapņi, kas atkārtojas, tādi ar baisuma pieskaņu.. man ir tādi bijuši!!; kad baidos pat iemigt, jo zinu- būs klāt.. bet tas arī bija jau sen, par laimi!! Viens bija tāds: esmu milzīgā teltī, viena pati, gribu aizmigt, bet- nevaru, un tad tai teltij lēnām tuvojas baterijas gaisma, tā nāk tuvāk un tuvāk, un man ir tik baigi, jo nezinu, kas notiks... vnm atmodos aukstos sviedros tad, kad ta baterija bija piespiesta jau pie brezenta... kaut šo sapni izdzīvoju vai reizes 100, tā arī nezinu, ko tas man vēstīja...

Es jau arī, Ati, tos foršos vēlos turpināt, tikai ir tā stulbi- kaut citreiz iemiedz ātri no jauna, bet tad, kad gaidi to foršo turpinājumu- nekā... un ir tik traki žēl, ka vai jāraud..

Bija periods, kad sapņoju nežēlīgi bieži, un pie tam- redzēju visādus trakumus /tas bija tad, kad bērni bija maziņi un uz laiku biju no viņiem šķirta/, nu vot- un tad to sakritību ievēroju, sev par mierinājumu- jā, viņi patiešām IR darījuši to, ko nosapņoju, bet viss noticis gluži pretēji

Kolorīts puisis ar to čupā stumjamo.

Patika!! Uzmundrinoši ļoti!! Sniegums- mzl caur joku /īpaši otrais/, bet- skan forši!! Savs stiliņš
Nebiju dzirdējusi;  paldies!