es toties Tavas atmiņas sakarā iedomājos pr reālām dvēselēm-man ir atmiņas par tām.
īsumā: kad biju pavisam maziņa, es redzēju un atceros, kāds bija mājā skapis, krēsli, krāsns, kaimiņus, aku...bet es neatceros, kādi izskatījās mani vecāki un viena vecmamma, man viņa asociējās ar kaut ko baltu-vecākos atceros pēc runātiem vārdiem...un klātbūtnes. Tas bija kā silts biezs aitādas kažociņš. Vēl atceros, ka mani veda uz ambulanci potēties...es atceros rindu ar cilvēkiem, gāju tiem klāt acīs skatījos, aplūkoja sieviņu lakatus, kurpes, bet mammu neredzēju fiziski-es to sajutu.
Un tagad saprotu, kā .../ja redzu kādu tiešām neglītu mammu/, un bērns pie tās glaužas-viņs arī redz tikai dvēseli

   Es vēlreiz saku: ir labi, ja viss ir tā, kā tam vajadzētu būt. Tavs koments man, Lilij, nedod miera. Man arī jāsaka vispirms: tjfu-tjfu!!! Pirms rakstu to, ko tgd- rakstu.
   Ja Cilvēks uztic, cik nav lūdzies, lai Dievs palīdz dziedināt Viņu, glābj no homosexualitātes, cik reižu, nesaņemot atbildi, vēlējies- aiziet, pavisam... tad- vai viegli Viņam- sevī??? Tā ir traka cīņa, ko daži izcīna sevī, līdz pieņem to, pret ko- ne Cilvēka spēkos.. ok, piesaukšu atkal filmu, ko esmu jau piesaukusi reiz- "Kuprainais kalns"; ja kas- tieši tā man lika uz lietām šīm paskatīties daudz savādāk.. cik tas ir smeldzīgi un grūti Cilvēkiem, kas, mēģinot- dzīvot pareizi- dzīvo- sev dzīvi svešu.. visu laiku- bez Prieka, vienās vienīgās- Ilgās un Nepiepildītībā...
   Tu pieminēji bērnus un mazbērnus. Jā, vēlreiz-  tjfu-tjfu!!!- par bērniem- man sirds mierīga, šajā ziņā un citās, cik nu vsp mierīga tā mātes sirds spēj būt.. Bet- neviens- Neviens!!!!!- mēs nezināmām, ar ko kādreiz- vrb- jāsaskaras. NEVIENS!!!! Un tad- ko Tu darīsi?? Pagriezīsi muguru, teiksim, savam mazmazbērnam; pateiksi: es tevi svītroju no savējo saraksta??? .. Es zinu, ar ko ir saskārusies mana tuva paziņa. Es zinu, cik tas ir grūti!- pieņemt ziņu- tādu. Bet- Viņa nenosvītroja dēlu savu, lūdzās un mācījās- pieņemt. Līdz- izdevās. Jo- vai tad bija iespēja- cita???
   Jā, tās ir lietas, ar kurām NAV jāzīmējas, vicinot karogus. Bet tās ir lietas, ar kurām cilvēkiem daudziem, pie tam, jāiemācās- sadzīvot. Gan pašiem, gan tiem, kas ar viņiem.

Ja būtu tantei riteņi ..

Patik-loti patik sistema-atraitnis. Es varu nepatikt-adas krasa Zala.

Lācīti-līdz pat Pēteriem...vari atpūsties no vasaras

vakar vakarā skatījos-debesis noskaidrojas, pat koki neelpoja-visi sastinguši gaidīja...5 grādi-kas būs?! bet naktī mani uzmodināja-plakš, plakš-pakš un tad skaists vienmērīgs Šššššš-lija-ja arī būtu salna, sasaltu tikai ūdens, visi zaļie laksti būtu pasargāti ledus skafandrā

Partija mūs māca, ka gāzes sasilstot izplešas. /Aleksandrs Hazins/

Un tad gadās kā Ukrainā - notiek sprādziens !  

Alis, Tu saki, ka pakļauties stereotipem ir daudz vieglāk un vienkāršāk, jo nav jāanalizē un nav jādomā? Nedomāju viss ka tā ir..

'Jāaaaa... skatos ka reizēm proti

Paķert uz izbrīnu vienmēr vajag prast

Vai tad nu detektīvus neesi skatījies...aizbrauc turp...izošņā apkārtni...nopratini kaimiņus...noanketē visu novadiņu...bet ja  pa nopietno, tad šobrīd atrast cilvēkus nemaz tik grūti nav

Vot to gan es negaidīju Kū....

Es tikai viņas vārdu zinu un ir pagājuši 20. gadi.

Tas butu interesanti,bet vai neapniktu.. viens vai otrs...

Pat man nav kur piesieties..iedomājies   

Kas liedz šo meiteni uzmeklēt? Ja vada kāds nopietns mērķis , tad jebko var atrast

   Te- atkal- vesela dzīve... kur- Prieka un gaiša Lidojuma vietā- naids un sāpes.. Dziesmā un- Tevis uzrakstītajā.. ir bezgala skumji, kad cilvēks nonak līdz robežai tai- viens vienīgs- solo.. var jau teikt: "Katrs pats savas laimes kalējs", bet- atkal tas- "bet".. cik stipri vai nestipri esam būt pret to, ar ko jāsaskaras.... un- kurš ir tas brīdis, tas mirklis, kad "paraksties"- mūžīgajam solo...

...Lieta jau ir tāda, ka pakļauties stereotipiem cilvēkiem ir daudz vieglāk un vienkāršāk...jo iedziļināties , tas jau prasa mazliet padomāt, paanalizēt..izlasīt uzmanīgāk to, ko Tu, Ingrid, uzrakstīji...
Un katrs jau uztver to pēc savas saprašanas...ā, citādi orientēts, tātad- norakstāms.

.... ļoti "aizķēra" Tavs stāsts!!! .. tajā tik daudz vārdos nenosauktas smeldzes!!.. par Cilvēkiem, kurus esam pazaudējuši.. iemesli- šādi vai tādi.. bet- pazaudējamies viens otram.. lai- iespējams- nesatiktos vairs- nekad.. Tā jau tas notiek, un- tomēr- šie atgādinājumi- sapņos.. šie piesitieni- pie loga rūts.. Es nezinu, man aizvien vairāk un vairāk šķiet- bieži esam vnk nevērīgi, nevērīgi- daudz par daudz.. vsm man- tie "klauvējieni" bieži vēsta- tieši to....