Ir darījumi, piemēram, mītiņi, kuŗi noris publiski un reizē nelegāli. Tos fotografē un uzņem kinofilmās. Tiek ziņots attiecīgajām instancēm. Tas pieņem lēmumus. Ja instancēm ir izdevīgi, tad nošķaudīšanās nepareizā vietā tiek sodīta ar ieslodzījumu iepriekšējās izmeklēšanas izolātorā uz gadu desmitiem. Ja instances nav ieinteresētas, tad vari spridzināt kaut vai Eifeļa torni, izsmelt Baltijas jūru un piepildīt kabatas ar zagtiem miljoniem, – arī izmeklēšana turpināsies gadu desmitiem. Presē sacelsies skaļa klaigāšana un izbrīna pilna maurošana. Gala iznākums būs vienkāršs kā ēzeļa bļāviens – pilnīga paradīze. Ja arī vainīgie iekļūs likuma tvērienos, pēc dažām nedēļām tie spriņģos brīvībā kā Pidriķis paradīzes dārziņā. Šis teātris turpināsies progresējošas «likumu nesakārtotības» un likuma sargātāju «naīvitātes» pavadījumā.
       Notiek arī tādi darījumi, ko nokārto vienatnē vai divatā: «šmuce» un «skāde» tiek atklāta pēc vairākām nedēļām. Vainīgos nemeklē, jo neesot vērts. Toties Latvijas dabai veltītās «mīlestības dāvanas» pelē, pūžņo vai plivinās ceļmalās gadiem ilgi.
       Ja arī kāds ievaimanājas par notiekošo, tad sabiedrības pīlāri sāk stabulēt populāras melodijas – par ekoloģisko izglītību trešajā gadu tūkstotī, par lielo skaidrošanas darbu, kas turpināšoties vēl vienu gadu tūkstoti – skolās un bērnudārzos, ja vien tikšot atvēlēti līdzekļi datoriem un videokasetēm, kā arī elektriskajām pildāmspalvām, kas visu pierakstīs bez klausītāju līdzdalības.
       Bet starp Carnikavu un Siguļiem šosejas malā tiek nobērtas konservu bundžas – tieši pie uzraksta «Atkritumus izbērt aizliegts! Sods – 5 lati.»
       Rakstot šīs rindas, es palūkojos uz labo pusi pa Saulkrastu vilciena logu netālu no Ziemeļblāzmas stacijas – četri pārblīvēti atkritumu konteineri, kuŗu saturs jau ceļo visos virzienos.
       Pēc dažām minūtēm es iebraukšu Saulkrastos, kur zaļās idejas tiek turētas godā kopš Atmodas laikiem. Pirms divām vasarām te bija spodrības mēnesis – ar konkursiem un izstādēm. Skolēni savāca tonnām makulatūras, izgatavoja pilsētas maketu un veica citus cildenus darbus.
       Izgājis no galvenā vides tīrītāja rezidences, es tūliņ nokļuvu grūstošā restorāna «Vārava» pakājē un iekūlos papīru, lupatu un plastmasas vanckaru «līdumā».
       Šogad ap «Vāravu» jau uzcelta sēta. Vietējie policisti te būvēs viesnīcu, kafejnīcu un peldbaseinu pasaules «biezajiem».
       Novēlēsim, lai debesu laukos tiem palīdz Lielais Uniformētais un dosimies tālāk – uz Saulkrastu dārzkopības sabiedrībām, kur atpūšas puse Rīgas iedzīvotāju.
       Pirms dažiem mēnešiem piedalījos kādas sabiedrības kopsapulcē, kur klausījos interesantas pārrunas, pareizāk sakot, brēkšanas, bļaušanas un protestēšanas sacensības, kam tomēr... bija likumīgs pamats. Tas bija pamats, pa kuŗu šie cilvēki staigāja vairākas reizes nedēļā. Šis pamats pārklājās ar polietilēna plēvēm un stikla lauskām, visvairāk – ar krāsaino dzērienu pudelēm, kuŗām neviena tirdzniecības nodeva nebūtu par lielu.
       Vispirms sāka pildīties bedres un krūmāji, vēlāk – taciņa.
       Dziļāk biezokņos es redzēju kārtīgi sasietas paciņas kabatas portfeļa lielumā, kā arī sainīšus, kas apjomā mērojās ar nīlzirgu, kuŗš savilcies čokurā trūcīgās dzīves telpās.
       «Vasarnīcu īpašnieki, kuŗiem ir automašīnas, ved savus atkritumus ārā no pilsētas – uz mūsu konteineriem. Vismaz dēļus un papīrus varējāt sadedzināt,» kā solists dziedāja priekšsēdētājs.
       «Kauns un negods! Savāksim mēslus priedītēs – ikviens pie savas mājas!»
       «Labāk visi kopā! Rīkosim talkas!» nu jau gavilēja vesels koris.
       «Puse no meža pieder privātajiem. Viņi jau draudēja: vai nu mēs darīsim galu netīrībai, vai arī tie darīs galu mūsu laipām. Varēsim staigāt pa celmiem – kā līdumā.»
       «Ne tikai staigāt, – braukāt ar motocikliem! Jaunieši to vien dara. Ja laipas traucē, pabīda nost vai arī noplēš un aizmet projām.»
       «Uzradušies tādi nejauki puikas... Aizdedzina krūmāju un slepeni vēro, kas notiks tālāk. Kad ierodas dzēsēji, beigās iet viņiem talkā: «Kādi briesmīgi cilvēki. Dedzina mūsu mežu!»»
       Ne mazāk kā divas trešdaļas šajā zālē bija vecākā gadagājuma cilvēki. Toties dedzinātāji, – viņu mazbērni, kuŗu tēvi un māmuļas pat atvaļinājuma laikā bija aizņemti ar biznesu un ļaunākiem darījumiem. «Zemes lietām» tiem nebija laika.
       Lai arī kādi būtu polītiskie uzskati, vecākā paaudze bija cēlusi vasarnīcas, kopusi dārzus, rakusi grāvjus un rūpējusies par dabas krāšņumu.
       Toties mazbērni bija braši un neatkarīgi. Tie rīkoja mopēdu «maratonus» pa ceļiem un neceļiem, it kā vēlētos samalt lupatās «pelēko pūķi» – gaŗlaicību.
       Pilnīgi nevienu – ne tūrisma firmas, ne Izglītības un zinātnes ministriju, ne skolas un pašvaldības, ne sabiedriskās organizācijas neinteresē šie cilvēku tūkstoši, kas tikuši lauku brīvībā. Tas notiek valstī, kur caurums naftas vadā tiek uzskatīts par nacionālu traģēdiju, bet caurums smadzenēs – gandrīz par Dieva dāvanu.
       Pāri visām šīm sarežģītajām attiecībām kā zaļi melns plīvurs šūpojas jūras tālīnā dūkoņa. Un tomēr – šeit trūka Gaujas.
       Ceļā no Saulkrastiem uz Gauju es atcerējos dzejnieku Ojāru Vācieti, kam bijusi vasarnīca šai novadā. Kur tie gadi, kopš Vācietis atdusas Carnikavas kapsētas virsotnē. Kur atrodas viņa vasarnīca, es uzzināšu šodien, ejot gar Gauju. No Carnikavas līdz Ādažiem mani pavada dambis, kas sarga no plūdiem cilvēku mājokļus. Kreisajā pusē – atteka un lielceļš, kas steidzas caur vasarnīcu kvartāliem.
       Sākumā – nekas. Toties Ādažu tuvumā cilvēki uzcēluši vēl vienu dambi – no rūsošiem trumuļiem, saliektiem metalliem, salauztiem bērnu ratiņiem un «mirušiem» ledusskapjiem. Bēdīgi slavenais Alfrēds Petrovičs sludina pārliecību, ka viņa stunda vēl sitīs un tauta vēl soļos uz barikādēm – šoreiz – pretējā virzienā. Ja «mātesvārdu brālība» ir saucama par tautu, stunda jau situsi. Barikādes ir uzceltas!
       Ejot caur mežiem ar «piekrautiem» novadgrāvjiem, gar birztalām ar «privātām» autokapsētām, kā lielceļa laupītāji mani vajā nolādēti jautājumi:
       Vai Latvijā ir Vides aizsardzības inspekcija? Jau gadu desmitiem es nejūtu tās rīcību.
       Vai Latvijā pastāv sanitārā inspekcija? (Te jau smaržo pēc cho-leras vibrioniem).
       Vai Latvijā darbojas autoinspekcija? (Drīzumā mēs brauksim pa «mēslājiem»)
       Ādažu centrā ir vairāk tīrības. Jau gadu desmitiem šis pagasts tiek dēvēts par ozolu paradīzi. Resnākais ozols atrodas pie autobusu stāvvietas – privātā zemes gabalā. Sētiņa, kas sargā dižkoku, ir sabrukusi, zālīte tam apkārt pārvērtusies par nezālēm. Kā ubaga roka rēgojas kaltušu zaru stumbeņi.
       Pie bijušās pienotavas debesīs ieķēries vēl viens milzenis – ar puvušu un dedzinātu dobumu.
       No tuvējās mājas iznāk divi eksotiski vīrieši un vienaldzīgi paiet gaŗām. Par ko viņi sarunājas? Es nesaprotu valodu. Par darbu? Par algu? Par pilsonību? Man tomēr liekas – par pusstopu. Vizuļojošu pudeļu netrūkst ne latviskās provincēs, ne krievisko pilsētu ceļmalās. Pudele mūsu zemē kļuvusi par «ģerboni», kuŗa nav karogā.
       Laikam jau pagaidām, – ja partijas vadonis ir vīna ražotājs, kuŗam Latvija – uzņēmums, kas nedod peļņu.
       Tagad es nesaprotu. Mēs esam pārsteigušies. Pārsteigusies ir Amerika un Eiropa ar visiem saviem komisāriem. Gluži kā dilerijā mēs diskutējam par naturālizāciju un integrāciju, par sertifikāciju un privātizāciju, par diskrimināciju un asimilāciju...
       Mums vajadzētu apstāties, ievilkt elpu un palūkoties uz «barikādēm» Ādažu ceļmalā. Totāla asenizācija – tāds ir jautājums, kas risināms pirmām kārtām.

Arvīds Plaudis
1999.g.

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/04_janvaris/lapa5.htm