Bieži dzirdam apgalvojumus ka vēsture esot vajadzīga tikai vēsturniekiem. Ka vajagot domāt par rītdienu. Vēsture esot pagājusi un beigusies.
Nav taisnība. Tūlīt to pierādīšu.
Tā kā ir zināms ka garus rakstus lasa maz cilvēku, tad mēģināšu ļoti īsi. Izlaidīšu daudzas atkāpes, papildskaidrojumus, u.c. lietas ar ko varētu vēl labāk šo domu pasniegt.
Parasti cilvēki man jautā kā ar vēstures zināšanu lai nopērk maizi vai samaksā par komunālajiem pakalpojumiem (parasti ar to paši domā par jaunu mobilo vecā, apnikušā vietā, jeb citu līdzīgu nieku). Atbilde ir pavisam vienkārša. Naudas (resursu) trūkums ir tikai pagātnē (vēsturē) pieļauto kļūdu sekas. Varam paskatīties atpakaļ, saskatīt kļūdas, un turpmāk dzīvot bez tām. Mācīties no kļūdām. Gan katrs atsevišķi no savām, gan kolektīvi no kolektīvajām.
Protams ka maizes kukulis neuzbursies tiklīdz būsim atskārtuši savas iepriekšējās kļūdas. To gan negaidiet, taču nešaubieties ka nākotnē būs iespēja to nopelnīt. Ja kļūdas nemeklēsiet (vēsturē neskatīsieties) – bada nāve.