Pirms valdības apstiprināšanas partija «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» paziņoja, ka nepiedalīsies valdībā, ja tajā tiks uzaicināti sociāldemokrati vai rubikieši – jurkānieši.
       1998. gada 4. decembra «Dienā» Nr – 284 tika publicēts TB/LNNK priekšsēža vietnieka J. Dobeļa teiktais: «Partija ir par valdības stabilitāti, un mēs uzticamies premjēra izvēlei. Nav pamata pārskatīt Domes lēmumu, jo mēs jau neesam tie, kas aicina sociāldemokratus...»
       Kas tas ir: piedzēruša cilvēka nesakarīga vai ar zemu intelektu apveltīta negodīga politiķa ciniska vervelēšana? Man tas atgādina bērnu spēles pirmskolas vecumā, un droši varu apgalvot – J. Dobelim trūkst drosmes godīgi atzīties: – Jā, mēs vienojāmies, ka piekritīsim sociāldemokratu ienākšanai valdība, ja saņemsim par to 7 ministru portfeļus. Bet neloģisko taisnošanos esmu spiests veikt, lai aizmālētu acis naīvākam vēlētājam.
       Cienījamie TB/LNNK kungi, Jūsu darbība, pieļaujot ienākt valdībā sociāldemokratiem, ir idejas nodevība. Vārda neturēšana. Un to Jums nepiedos liels skaits elektorāta. Ja Jūs krasi nemainīsiet savu nacionālpatriotiskajām idejām nodevīgo kursu, baidos, ka piedzīvosiet LNNK likteni. Ar savu rīcību Jūs demonstrējat, ka esat pārstājusi eksistēt kā nacionālpatriotiska, labēja partija un piebiedrojusies centriskām vai pat kreisi centriskām partijām. Starp citu, pirmos simptomus par griešanos uz kreiso pusi es manīju 1998. gada aprīlī, sarunā ar TB/LNNK ģenerālsekretāra vietnieci. Toreiz šī nacionālradikāli izreklamētā persona mani šokēja, izsakoties, ka nevajadzētu vairāk aizskart komūnistus. Par to, lūk, mums pārmetot rietumu latvieši. Tajā brīdī es pat apjuku: komūnistus aizstāv «tēvzemiete». Tagad man šī lieta kļūst arvien skaidrāka, ja atceras A. Bartašēviča ievēlēšanu Saeimas prezidijā.
       Ir radusies paradoksāla situācija, kad pie varas vairs nav nevienas nacionālpatriotiskas partijas. Tas ir tieši tas, par ko tikai sapņoja austrumu kaimiņš. Šāda situācija nenoliedzami katram nacionāli noskaņotam latvietim ir traģēdija, bet ne bezizeja.
       Ir pienācis laiks, kad sīkpartiju līderim jāsaprot – gana bērnu spēlīšu katram savā smilšu kastē. Situācija prasa sākt ko nopietnāku un tā ir bezierunu apvienošanās, izveidojot Nacionālo spēku apvienību. Tas ir jādara izmisumā iedzītās tautas un tagad jau pa neaprēķināmu ceļu vestās valsts labā. Ja sīkpartiju līderi nav melojuši pirms vēlēšanām, deklarējot, ka viņi vēlas strādāt Latvijas labad, tad tagad to iespējams pierādīt, veidojot Apvienību. Manuprāt, labāk būt simtajam Saeimā vai Domē ar iespēju nedaudz ietekmēt valsts dzīvi nekā būt pirmajam pažobeles partijā, par kuŗu ļaudis smejas un kuŗai nav nekādas polītiskas ietekmes. Tas nav mazsvarīgi, ka sīkpartiju kopīgais elektorāts pēdējās Saeimas vēlēšanās veidoja nepilnus 8 procentus. Saeimā tie būtu 9 deputātu mandāti. Neaizmirsīsim, ka tikai Latvijas nelabvēļiem ir vajadzīga polītisko spēku sadrumstalotība, šīs daudzās sīkpartijas. Paši šie nelabvēļi apvienojas, izveidojot ietekmīgu spēku. Esmu pārliecināts, ka viņi gandarīti smīn par sīkpartiju vadoņu polītisko tuvredzību un bērnišķīgo uzvešanos.
       Lai Apvienība sekmīgi darbotos, tās vadība jāuzņemas tautā cienītam, populāram cilvēkam. Man tāds liekas D. Īvāns, arī I. Lazovskis un J. Stradiņš, I. Ziedonis un vēl viens otrs.
       Varbūt LZS, kas ir nopietnākā no sīkpartijām, varētu pārējām 13 izsūtīt uzaicinājumu ierasties noteiktā dienā, noteiktā vietā un sākt grūtās, bet valstij vajadzīgās sarunas.
       Bijušais Mordovijas koncentrācijas nometnes polītieslodzītais

A. Caune,
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/04_janvaris/lapa7.htm