Mirkļi aiziet pagātnē, pagātne bezapziņā arvien dziļāk un dziļāk, tāda ir visa dzīve, kāpēc baidīties no tā, viss kas ir izdzīvots, kaut kur paliek, atmiņas, tām taču arī ir vērtība.

ar laimi ir tāpat kā ar veselību, kad tā vairs nav, tad tikai saprotam,kas bija.....

Laba vēlme, atziņa, bet reāli mēs visi cīnāmies par savu dominanti, ego kliedz un stress.... Bet arī strīdēties var labestīgi, paturot  vērtības prātā.Galvenais ir nesaslimt ar lepnību, ar atdarīšanas kāri. "Kad uz saviem draugiem skatās,tad viena acs jātur ciet"- vācu tautas teiciens. Ja uz sievu/ vīru , tad reizēm abas.

tieshi taa, taapeec katrs mirklis ir ljoti daargs un arii saapiigs, jo apzinies, ka tas viss driiz var beigties.....

Taisnība, ar sev tuvu cilvēku jāizbauda katrs mirklis, jo patiešām, lai arī daudzi domā, ka dzīvos ilgi un laimīgi, neviens nevar zināt, kas ar tevi notiks nākošajā brīdī... par šiem mirkļiem vajadzētu priecāties.

Bet ja tas cilvēks vēlāk to nosauc par mirkļa vājumu ?

Ir loti sapigi zaudet tuvu cilveku. Sajutas saglabajas visu muzu,tikai ar laiku paliek blavakas.Visu jau nevar paredzet.

Katrs mēs dzīvojam savu kļudu atziņās! Bieži vien zaudējuma  neatgriezeniskumu apzināmies tikai pēc notikušā de facto!

Cilvēku sabiedrības pārvaldīšanas tehnoloģijas prasa,lai cilvēki dzīvotu pagātnē,vai nākotnē,tāpēc eksistē patriotisms(vērsts pagātnē) un partiju programmas un reliģijas(vērstas nākotnē).Filozofija māca,ka brīvība ir apzināta nepieciešamība.Tas nozīmē,ka cilvēks apzinās savas rīcības nepieciešamību katrā eksistences brīdī.Viņš vienkārši ir brīvs,bet brīvus cilvēkus nevar ietekmēt un tos nav nepieciešams pārvaldīt.

Patiesi vārdi! Es zinu - jādzīvo šodien, rītdiena var nepienākt, bet par to es domāšu rīt. Tā lūk!

To saprot tikai tad,kad otrais brīdis vairs nepienāk-diemžēl tāda ir cilvēka daba

šeit var tikai piebilst, cik bieži mēs to saprotam tad, kad šis mirklis jau pagājis :)
Jā, tāpēc vajag dzīvot tagadnē un priecāties par to; bet pagātnē gan vairs nevajag atgriezties. Kas bijis, bijis ...