Žurnālisti plašsaziņas līdzekļos runā par to cik laba un vajadzīga ir brīva darbaspēka kustība pār robežām. Tas veicinot progresu. Varbūt tiešām būtu labāk ja nebūtu tautu, tai skaitā latviešu, nebūtu robežu, valstu. Brauc kur gribi, strādā kur par darbu dod biezāku riecienu? Ja mēs esam tikai darbaspēks nevis tauta, tad pilnīgi noteikti.
Tad nu noskaidrosim kas mēs īsti esam - darbaspēks, jeb tauta. To viegli izdarīt atbildot uz jautājumu: ar ko atšķiras cilvēks no dzīvnieka. Dzīvnieks pamatā rīkojas instinktīvi, turpretī cilvēkam vēl ir arī saprāts. Šis saprāts rada un no paaudzes paaudzē nodod zināšanas un gudrības. Un šo kollektīvo gudrību sauc par tautas kultūru. Ja tauta zaudē kultūru, tad šī tauta izzūd. Tā zaudē nežēlīgajā konkurences cīņā. Piemēram paparžu audze, kura labi jūtas meža ēnā, iet bojā ja šo mežu izcērt. Šajā vietā vairs neaug papardes, bet citi augi kam jaunie apstākļi ir piemērotāki.
Kultūra var attīstīties tikai stabilā vidē kurā tai netiek likti šķēršļi, un citādi traucēts tās attīstībai. Cilvēku kopums kas dzīvo noteiktā apgabalā, un aizsargājas pret svešu kultūru ietekmes šo vidi ir spējīgs nodrošināt. Tam arī būtu jābūt valstu dibināšanas un pastāvēšanas mērķim. Diemžēl tā nav.
Cilvēks smeļas no savas kultūras senču uzkrātās zināšanas, atziņas, prasmes, pieredzi utt, un ar to viņš ir pārāks par cilvēkiem kas savu kultūru zaudē. Pastāv uzskats ka it labi varot iekļauties citā sabiedrībā (tautā), un tas pat bagātinot cilvēku. Ne katram tas ir pa spēkam. Daudzus tas pazudina. Bez tam kamēr šis cilvēks apgūst valodu, ieražas, vietējās morāles normas uc, tiek zaudēts laiks. Iespējams par vairākas paaudzes. Ko visu tik nevarētu paveikt pa šo zaudēto laiku. Jā. Un lai iekļautos citā tautā, un izcīnītu tajā savu vietu cilvēkam ir jāatsakās no savas tautas. Savas tautas kultūra svešā zemē ir praktiski neizmantojama.
Tautā laika gaitā ir izstrādājies uzskats par lietu kārtību (kultūras sastāvdaļa). Kas labi un kas slikti, kas gudri un kas muļķīgi, kuŗš godīgs, bet kuŗš krāpnieks, utt. Arī tas, kāpēc tas ir tā. Šīs gudrības neprasa to ikdienas apspriešanu, izvērtēšanu un zibenīgu maiņu. Tās ir gadu simtos atzītas par labām esam. Katrs kultūrai piederīgs to zina bez kādu augstu skolu apmeklējumiem. Tiklīdz šīs gudrības zaudētas, tiklīdz pamatzināšanas par dārgu naudu jāpērk augstās skolās, tiklīdz šīs zināšanas dažos gados tiek mainītas pret citām, it kā labākām, liela daļa cilvēku apjūk, un vairs nezin kā dzīvot. Sāk strīdēties savā starpā par lietām kuras kādreiz bija pašsaprotamas un par labām, godīgām un taisnīgām  atzītas.
Apjukušu (apmaldījušos) cilvēku ir viegli apmānīt parādot tam viltus ceļu. Apjukušu tautu var apmānīt, un likt tai strādāt nevis savā, bet citu labā. Apjukusi tauta zaudē savu zemi, valsti un visu kas tai ir.
Veselā tautā katrs tās pārstāvis aizstāv savu tautu, jo zina ka tas ir nepieciešams arī  pašam. Tāpat katrs veselas tautas pārstāvis zina kā to darīt. Viņam nav jālūdz padoms citiem. Viņam ir stabila vērtību sistēma.