JURIS SINKA PRET MAVRIKU VULFSONU

15.janvāŗa Latvijas televīzijas 1. kanāla starptautiskiem notikumiem veltītajā programmā Globuss kā krievu okupācijas gados joprojām galvenie sabiedrības viedokļa veidotāji ir vecie okupācijas gadu ideologi: Nikolajs Neilands, Voldemārs Hermanis, pēdējais LKP CK ideologs Ojārs Skudra, Mavriks Vulfsons… Diemžēl. Par to nav īpaši jābrīnās, jo Latvijā valda partija Latvijas Ceļš, kas pat par savu partijas preses sekretāru ir pieņēmusi okupācijas gadu Maskavas preses darboni sveštautieti Mihailu Mamilovu.
Šoreiz programmas vadītājs Olafs Pulks bija aicinājis pārraidē Mavriku Vulfsonu un Juri Sinku – Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK deputātu 7. Saeimā, kuŗam bieži ir pienākumi Eiropas parlamentā Strasbūrā.
Vulfsona kungs, kas kopš 1940. gada okupācijas sākuma baudījis pilnu šī baisā režīma uzticību, kalpojis par politvadītāju teritoriālajā korpusā, visus okupācijas gadus skalojis smadzenes Latvijas sabiedrībai, bija acīmredzami sagatavojies kārtējai lielai latviešu apsūdzībai sakarā ar izplatīto grāmatu Baigais gads.
Kad Juris Sinka runāja par Krievijas ekonomiskās krīzes sekām Latvijas saimniecībā, Vulfsons nepacietīgi iestarpināja, ka Krievija nav to tīši darījusi. Vēl un vēl. Dīvaini bija dzirdēt Latvijas polītisko komentētāju aizstāvam citu valsti.
Degdams nepacietībā noliegt gada notikumus Latvijā, Vulfsons lepni uzdeva jautājumu Sinkas kungam, kā tas vērtē šajā grāmatā atspoguļoto. Ai, kā nevajadzēja jautāt! Juris Sinka – lai viņam gods, latviešu paldies un lepnums par tādu deputātu Saeimā! atbildēja, ka Latvijā tieši pārāk maz runāts par Baigā gada noziegumiem pret latviešu tautu. Katrai tautai – arī latviešiem – ir tiesības runāt par saviem okupācijas gada upuŗiem un ciešanām. Grāmatā atainotie upuŗi un notikumi ir patiesība.
Šādu atbildi dzirdot, Vulfsona kungam galva drebēja, bet J. Sinkas argumenti bija tik precīzi, neapstrīdami, ka nekādi nebija iespējams iejaukties. Te pēkšņi raidījuma vadītājs Olafs Pulks iesaucās, ka viss esot skaidrs, bet vēl palikuši neizrunāti citi temati… Un sākās troksnis kā Miķeļa gadatirgū. TV režisori steigšus ekrānā sāka rādīt dažādus pasaules notikumu attēlus, bet fonā krietnu brīdi bija dzirdamas kņadīgas balsis. Olafs Pulks vismaz trīs reizes stingrā, noteiktā balsī atkārtoja visai Latvijai:
– Izrunāsieties pēc raidījuma beigām!… Es teicu: pēc raidījuma!
Paldies arī par to Olafam Pulkam, kas aiztaupīja mums jau ilgos okupācijas gados dzirdēto demagoģiju, ka cietēji bijuši vienīgi citi, tikai ne latviešu tauta!
Žel tikai, ka mums tik maz tādu nosvērtu, gudru un savu tautu mīlošu polītiķu kā 7.Saeimas deputāts Juris Sinka!

TRUBAS AIVARA VĀRDI PIEPILDĀS

Vai atceraties pērnā gada maiju, kad Ventspils mērs bija ieradies pirkt Preses namu? Žurnālisti ievāca un cītīgi publicēja ventspilnieka viedās pārdomas par to, ka vairāki preses izdevumi pārāk dzelteni un tas viņam nepatīkot. Pēc Preses nama viņš pievērsīšoties arī laikrakstiem…
Nu tas piepildījies. Kaut arī Preses namā jauns saimnieks, vēl viss it kā pa vecam. Vestibilos, ēdnīcā, liftā kā aizvien krievu valodas dominante. Lēto importpreču pārdevējas pāri mantu gubām un pāri apmeklētāju galvām ņipri un skaļi savā starpā sasaucas un tērgā krieviski.
Rīgas Balss un Jūrmalas avīžnieki steidzīgi un bikli. Viņiem jauns saimnieks. Populārās Lauku Avīzes redakcijas telpas vientulīgi tukšas un atstātas. Ja gribi saglabāt neatkarību un brīvu rīcību, tad : prom, prom! Kā Kaspars Dimiters dzied.
BNS vēstī, ka NRA direktors Andris Jakubāns un direktora biedrs Ēriks Hānbergs patlaban nodod stafeti jaunajiem laikraksta īpašniekiem. Droši vien smaidīgas abas darījuma puses: pēdējā laikā neviens tik centīgi neplosīja Tautas partiju un neatmaskoja šķēlistus kā J&H orgāns.
Preses nama kafejnīcā žurnālisti aizņēmuši visas vietas kā vienmēr. Divi ar Rīgas melnā balzāma mēriņiem un melnas kafijas tasēm nodrošinājušies avīžnieki telpas tālākajā kaktiņā minstinās ap Vakara Ziņu pēkšņo pārtraukšanas likteni.
–Diez, vai tur Krievijas krīze vien vainīga….
–Esi nu drošs! Trubas Aivars tiks tiem viņu akcionāriem klāt, kaut vai tie atrastos pašā elles kancelejā!
–Jā, pavasarī jau viņš izteicās, ka viņam dzeltena krāsa nepatīkot.
–Īpaši jau oranžā*. Varbūt viņam dzeltens un oranžs – liekas viens un tas pats?
–Ko tagad Saulītis ar Vladimirovu iesāks? Nevar tak iet ar nokārtiem deguniem un nolaistām ausīm pie Spoguļa. Tur viņiem galīgi biezi kāposti…Kā decembrī viņi apmainījās ar komplimentiem!
–Žēl Tarvīda. No viņa negācijām par polītiķiem un Gunti Ulmani jau tagad varētu izdot spožu mācību grāmatu nākamajiem Kleckina perējumiem**!
–Nuū… tāda kritika un nacionālais pašlaik galīgi neejoša prece! Atceries, kad paši lauzām Visvalža ielā*** ? Kopš tā laika tur nekas nav mainījies. Izlecēji un nacionāļi joprojām saņem pēc nopelniem!

POLĪTIĶI IZ TAUTAS

Prātīgākos spriedējus par polītiku nav jāmeklē uz ielas vai tramvajā, ar tiem var aprunāties katrā bibliotēkā, bibliotēku lasītavās gan Rīgā, gan laukos. Katram tādam avīžu un grāmatu urķim par visām lietām vienmēr gatavs spriedums.
– Visiem liekas, ka Lembergs ir svarīga persona. Muļķības! Aiz viņa stāv Lučanskis, visi Krievijas naftas tranzītnieki un lielie naudas maisi! Vot! Lembergs ir tikai peška!
– Nebiju dzirdējis…
– Avīzes vajaga lasīt! Un ne tikai rindas, bet arī starp rindām!
– Nu jūs glaimojat mūsu avīžniekiem…
– Vai es runāju par mūsu? Tagad var izlasīt ārzemju un arī Maskavas avīzes!
Lauku bibliotēkā tikšanās reizē mani pārsteidz vecs grāmatnieks, izbijis krievu laika ciema padomes sekretārs. Viņš zina visu par abām iznākušajām Gunāram Astram veltītajām grāmatām un to, kas rakstīts avīzēs, stāstīts pa radio.
– Man gandrīz labāk patīk Birutas Eglītes grāmata,– viņš saka,– tur parādīta cilvēka dzīve, nevis iztaisīts cilvēks par varoni. Tikai man šaubas par pašu Eglīti. Pa radio teica, ka viņa rakstot grāmatu par Čeveru. Tas vairs nav labi. Šo bīstamo cilvēku nedrīkstētu ne slavēt, ne vairs laist pie varas. Tāpat kā Zīgeristu.
– Ko jūs sakāt par Zīgeristu?
– O, es jau biju nobažījies, ka pēc Mērnieku laiku, Ādolfa Allunāna lugu, Deglava Rīgas varoņiem latviešiem sāksies tukšs laiks. Nebūs vairs par ko pasmieties… Nu es zinu, ka būs latviešiem jauni romāni, jaunas joku lugas. Tādi literāri personāži kā Zīgerists, piedevām vēl daži mūsu pašu polītiķi – tādi tipi gadās tikai reizi simts gados!

vērojis un ieklausījies
Gunārs Birkmanis
1999.g.

* oranžā krāsa Šķēles partijas simbolikā.
** Ābrams Kleckins, LU žurnālistikas fakultātes mācību spēks.
*** Žurnālistikas fakultāte atrodas Visvalža ielā.

Avots: http://home.parks.lv