Latvijas Republikas 6.Saeimas pavasara

sesijas vienpadsmitā sēde

1998.gada 4.jūnijā

Sēdi vada Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Deputātu pieprasījums Ministru prezidentam G.Krastam, iekšlietu ministram A.Krastiņam, tieslietu ministram Dz.Rasnačam, lai valdība regulāri ziņotu par Latvijas Republikas pilsoņa un “Helsinki-86” priekšsēža H.Lāmas meklēšanas gaitu.

Par šo jautājumu vēlas runāt Gundars Valdmanis - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij, Sadarbības padome, tās pakalpiņi un tauta! Heino Lāma 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa sāka Latvijas trešo atmodu.

Lāmam tika dota iespēja braukt prom un saņemt pensiju citā zemē, taču, redzēdams grūtos laikus Latvijā, viņš atgriezās un atkal sāka politisko cīņu. Tā kā daudzi no jums šeit, Saeimā, esat to izdarījuši, arī viņš būtu varējis pārdot savu politisko ietekmi, savu tīro stāju kādam, kas varētu to izmantot, lai tautu grautu, bet Lāma cīnījās pats kopā ar saviem tuviem draugiem. Viņš pēdējo reizi uzstājās par leģionāru tīrību, uzrunāja grūtos momentos, kad cits apmētāja ar sapuvušiem burkāniem un tomātiem. Viņš uzrunāja tautu pie pieminekļa un skaidroja par leģionāriem. Skaidroja, ka viņi cīnījās par Latvijas brīvību, ka bija veseli štābi, it īpaši ģenerāļa Kureļa štābs. Tika apcietināts ģenerālis Kurelis, un pazuda, viņa tuvākie virsnieki tika nošauti un aprakti kopā ar žīdu kauliem, 250 no viņu pakļautajiem tika aizsūtīti uz Šucbādeni.

Tie no mums, kuri pazina Lāmu, saprata, cik dziļi viņš pārzināja Latvijas vēsturi, Latvijas tautas ilgas, un tad viņš pazuda. Agrākos laikos, kad kāds civildisidents Polijā vai Latvijā, vai Krievijā tika represēts, pacēlās pasaules līmeņa troksnis. Pasaule prasīja, kas un kuri ir atbildīgi, taču jautājums nav par pasauli šodien, jautājums ir par mūsu valdību, ka tā it kā negrib zināt, kas un kuri ir atbildīgi. Jo tieši šodien, kad Latvijas vēsturi maina, kad varoņi ir 9.maija uzvarētāji, kad fašisti ir latviešu leģionāri, kad Latvijas neatkarība ir jāatdod Eiropas Savienībai, kad par latvieti ir jāpataisa pat tāds, kas nav asimilējies mūsu tautā, kad par sadarbību ar Eiropas Parlamentu mēs varam mainīt balsu skaitu pēc savas gribas, tā, lai Birznieces kundzes un Inkēna kunga, un Amerika kunga griba valdītu, kad mēs varam Latvijas Saeimas un Eiropas Savienības parlamentārās tikšanās nolikumu lasīt, kā mēs gribam, kad Latvijā visos līmeņos valda patvaļība, kad tautai tiek izzagts tās mantojums, Heino Lāma bija atnācis cīnīties, un neviens viņam muti aizbāzt nespēja... Viņš laikam šodien ir kāda ezera dūņās, bet policija noliedz, ka tāds ezers ir, lai gan kartē tas ir. Cilvēki apgalvo, ka tanī ezerā nav tikai viens līķis vien, bet vairāki, bet mēs neejam meklēt.

Mēs pat neejam pieprasīt, it īpaši “tēvzemieši” negribēja pat dot savu parakstu zem šā pieprasījuma, lai to minimālo godu mēs parādītu šim cilvēkam, ka mūsu valsts, mūsu tauta drusku rūpējas, ka mēs viens otram ziņosim, kas ir noticis, par to, kas nav izdarīts. (No zāles deputāts J.Sinka: “Kāpēc tu apvaino tēvzemiešus?”) Es tikai stāstu patiesību, un, ja tas ir apvainojums tev, Sinkas kungs... Tā ir patiesība! Jūs esat viltus nacionāļi, jūs pat savējos neaizstāvat. Padariet mani par meli un balsojiet “par”.

Sēdes vadītājs. Piecas minūtes ir pagājušas, Valdmaņa kungs!

G.Valdmanis. Cienīsim Heino Lāmas piemiņu un meklēsim viņa līķi!

Sēdes vadītājs. Iesniedzēji ierosina šo pieprasījumu atzīt par steidzamu. Izlemsim vispirms šo jautājumu. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim pieprasījuma atzīšanu par steidzamu. Lūdzu rezultātu! Par - 27, pret - 15, atturas - 27. Pieprasījums par steidzamu netiek atzīts, tāpēc parastajā kārtībā to nododam Pieprasījumu komisijai.
-----------------------------------------------------------------------------------------

Nav gan dzirdēts ka būtu šajā sakarā darīts vispār jel kas. Kuŗ nu vēl ar sekmēm. (K.B.)