Meitenīti-ļoti skaistu-
Satiku es pēkšņi ielā...
Meitenītei-ļoti skaistai,-
Bija ilgas lielās acīs.
Meitenīte pūpolzaru
Nesa,rokās turot...maigi
Sapņojot par pavasari,
Koši ziedēja tai vaigi!
Apburta tā manīm šķita....
Princese no senas teikas...
Saules zelts uz pieres krita,
Apspīdēja maigo seju.
Meitenīte-ļoti skaista-
Smaidot baltam pūpolzaram,
Sārtu sirdi nesot plaukstā-
Gāja pretī pavasarim.
es gan teikšu- ja no sirds rakstīts, tad labi. Pavasarīga noskaņa, un tā. Visi jau nevar būt raiņi. Lielajiem kritizētājiem- pē!
gramatika vien jau to padara šausmīgu, lai piepūlētos lasīt. dzejās noslēpums ir vārdu harmonija nevis kropls salikums.
vēl,lūdzu vēl!
Neesmu liels dzejas mīļotājs, bet, liekas banāli...