Domas.
14. jan 2010. 19:11
1. Es eju pa ielu.
Ietvē ir liela bedre, kurā es iekrītu.
Es esmu apmulsis... zaudējis cerības.
Tā nav mana vaina.
Nepieciešama vesela mūžība, lai izkļūtu laukā.
2.Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre.
Es izliekos to neredzam.
Es atkal tajā iekrītu.
Nespēju noticēt, ka atkal esmu tur, kur biju
.Bet tā nav mana vaina.
Atkal ir nepieciešams ilgs laiks, lai es izkļūtu laukā.
3.Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre.
Es redzu, ka tā tur ir.
Un tomēr es iekrītu... tas ir ieradums;
Manas acis ir atvērtas,
Es zinu, kur atrodos,
Tā ir mana vaina.
Es mirklī tieku laukā.
4.Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre,
Es apeju to.
5.Es eju pa citu ielu.
Atslegas vārdi: Atver acis...0
Komentāri (3)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Medus M. 16. jan 2010. 11:33Labdien. Es speciāli nenorādīju to, ka dzejoļa autors ir cits, nevis es. To gan varēja manīt, ja ļoti uzmanīgi lasīja un iedziļinājās rakstītajā. Reizēm esam tik virspusēji, ka nav vērts pat sākt runāt. Bet runāt vajag.Redz, tas ir Njošula Khenpo dzejolis. Ar laiku apcere var mums sniegt gudrību. Mēsspēsim ieraudzīt to, ka atkal un atkal paklūpam pār nemainīgiem šabloniem, un sākam ilgoties izkļūt ārā no slazda.Ar laiku varam no tiem izkļūt un mainīties.Iemācīties izkļūt no "'bedres ietvē"' un "'iet pa citu ielu"'. Ir tāds dīvains laiks- tā kā krīze, tā kā jauna iespēja. Lai veicas!
Dzēsts profils
14. jan 2010. 20:074.Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre,
pabrīdinu aiz sevis ejošo
...
.
Ilze B. 14. jan 2010. 19:42Mjāaa......daudz gan reižu vajadzēja.....lai pielēktu.
It kā jau viss sakarīgi,bet domāju uz visiem vienādi to nevar attiecināt
Un skatoties kādā dzīves situācijā tas atkārtojas.