Grūti pateikt, vai kāds grāmatniecības jaunums izpelnījies tādu ievērību kā nu jau pusotru gadu vecais «Baigā gada» atkārtotais izdevums. Pēc ĀM publiskā aicinājuma ar to nodarbosies Ģenerālprokuratūra: Latvijā un aiz tās robežām plašu kritiku izpelnījušās grāmatas kā antisemītiska darba izdošana varētu radīt starptautisku kaitējumu Latvijas tēlam. Tādēļ jāpārbauda, vai tās atkārtota izdošana nav bijusi vērsta uz nacionālā naida kurināšanu.
       Grāmatas 1997. gada izdevumu ievada mācītāja Kārļa Zuikas priekšvārds, kurā teikts, ka «šo grāmatu nedrīkst uztvert kā aicinājumu uz konkrētu rīcību vai nosodījumu kādai tautai». Dokumentāli, nepiefrizēti fakti atspoguļo laikposmu no 1940. gada 14. jūnija līdz 1941. gada jūlijam. Tie liecina par kādu patiesību, ko mīļā miera dēļ negribas pieņemt; arī daudzcietušās ebreju tautas vidū bija cilvēki, kas sadarbojās ar NKVD. Taču nekur grāmatā nav sacīts, ka visi Latvijā dzīvojošie ebreji būtu atbildīgi par genocīdu pret latviešu tautu vai ka genocīdā cietuši būtu vienīgi latvieši. 83. – 91. lappušu materiāli parāda, ka čekas upuri bija visu Latvijā dzīvojošo tautību, tai skaitā arī ebreju, pārstāvji. Ja atceramies, ka 1940. gadā Latvijā dzīvoja gandrīz 80 procenti latviešu, nav brīnums. ka vairums represēto bija viņi. PSRS gados aizliegtā tēma bija holokausts, tagad nedrīkst pieminēt to, ka arī starp ebrejiem ir noziedznieki, par kuru darbiem nedrīkst prasīt atbildību no visas tautas. Ja garīgi nelīdzsvaroti cilvēki uztver «Baigo gadu» kā mudinājumu uz vardarbību, tā nav nedz grāmatas autora, nedz izdevēja vaina. Arī sērkociņu ražotāji neatbild par citu izraisītiem ugunsgrēkiem. Tajā pašā laikā Latvijā var brīvi iegādāties preses izdevumus, kuros ar neapbruņotu aci saskatāma nacionālā naida kurināšana, taču nav dzirdēts, ka ar tiem nodarbotos Ģenerālprokuratūra.
       Pirms gadiem divdesmit kāda darba pirmrindniece izteicās apmēram šādi: «Solžeņicinu lasījusi neesmu, bet zinu, ka draņķis.» Nav izslēgts, ka dažs labs «Baigā gada» kritizētājs ir līdzīgā situācijā, nosaucot grāmatu par atklāti antisemītisku; cilvēks, kurš kaut nedaudz zina 1940. gada notikumus un ir lasījis «Baigo gadu», nez vai varētu nākt pie šāda secinājuma. Diezin vai bažām par kaitējumu Latvijas tēlam ir nopietns pamats; daudz vairāk par dokumentālu patiesību tam kaitē nenotikušu interviju publikācijas. Šķiet, ka arī šajā sakarībā Ģenerālprokuratūrai nav nekas sakāms, tai jāpārbauda «Baigā gada» izdevēja nodomi. Par nodomu sauca pie atbildības Staļina laikos, un Baigajā gadā bija arī šāds nāves soda pamatojums «Cēlis naidu pret citām tautām.»
       Sajūsma par kādas Maskavas radiostacijas pozitīvo atsauksmi uz ĀM ierosinājumu atsauc atmiņā Pelšes spārnoto izteiku «Maskva očeņ davoļna.» Tādā gadījumā nevajadzētu pārāk brīnīties par to, ka Latvija Krievijai vēl joprojām ir «bļižņeje zarubežja». Latvijas valsts un valdība ir nosodījusi noziegumus pret cilvēci, un to pienākums nav nedz taisnoties, nedz sniegt kādus paskaidrojumus par neesošām lietām, piemēram, antisemītismu Latvijā.
       .. Joprojām pār mums krīt Baigā gada ēna. Cik ilgi vēl…?

Māra Saturiņa,
filoloģe
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/06_februaris/lapa3.htm
Pašu e-grāmatu meklēt: http://latvietis.lv/index.cgi?action=15