Atmodas sākumā vairākkārt nopietni pārlasīju Marksa «Komunistiskās parti­jas manifestu». Centos izprast, kāpēc pagājušā gadsimta vidū tāda lieta tika radīta. Secināju: mērķ-punktu izsaka teikumi:

«Mums, komunistiem, pārmet, ka mēs gribot iznīcināt tautību, tēvzemi. Pro­letariātam nav tēvzemes, tādēļ tam nevar atņemt to, kā tam nav. Tādēļ prole­tariātam atliek pārņemt varu un konstituēties kā (jaunai) nācijai.»

Tādēļ mērķis – radīt jaunu nāciju, likvidējot pasaulē esošās. Viss pārējais, kas manifestā – sociālās problēmas un to risinājumi, deklarācijas –, izskata pēc, pievi­lināšanai. Esmu pārliecināts – ne jau Markss to izgudroja, to viņam kādā krodziņā pasvieda priekšā no kāda slepena, jau izsenis strādājoša mērķtiecīga centra kā izraudzītam spēcīgam subjektam. Juridiski, protams, to vairs nevar pierādīt, taču var loģiski izsecināt, tāpat kā var secināt, kādas tautības cilvēki pārstāv šo cen­tru.

Uz ko balstās mans secinājums? Uz vēsturiskām sakarībām.

Romas impērija 66.–70. gadā pieveica jūdus, nopostīja Jeruzālemi un tautu varmācīgi izdzina no tēvzemes. Tā žīdi izkaisījās pasaulē, tomēr saglabājot savu pārliecību un ticību. Varbūt pamatā bija šī pārākuma apziņa un augstprātība, var­būt iedzimtais veikalnieciskums, taču starp citām tautām viņi ar laiku raisīja neie­cietību pret sevi. Ja palasām kaut V. Skota «Aivenho» vai R. Hegarda «Daiļā Margareta», tad redzam, ar kādu piepūli žīdiem citu tautu vidū nācies turēties pie dzīvības. Dabīgi, ka šādā situācijā gadu simteņos radās centri, kas pamazām nostiprinājās. Sak: jūs mūs tā, bet mēs jūs visus – šitentā». Tad nu 19. gad­simta vidū radās komūnisms kā nāciju iznīcinātājs. Protams, ka vienlaikus tika iz­mantoti arī citi ceļi, tostarp lielkapitāla veikalceļš, kāds veiksmīgi darbojas arī šo­brīd. Tas tāpat kā komunisms ved tautas uz vienādību, tātad nāciju saplūšanu, līdz ar to izzušanu.

Šo centru darbību, manuprāt, var izjaukt tikai nacionālisms, kas veido atšķirī­gas nacionālas valstis. Tās viņu plānus paralizē. Esmu pārliecināts – pasaulē na­cionālisms ir nepieciešams kā garants, bez kā cilvēcei jāiet bojā. Lai cilvēks dzī­votu, jābūt dzīvespriekam, un tam nepieciešama pasaules daudzveidība. To var dot tikai nacionālisms. Katrai nācijai sava valsts, katra valsts citādāka.

Uz šīm atšķirībām mums jāceļ sava Latvijas valsts. Tās pamatā jābūt tam, kas raksturīgs tikai un vienīgi mūsu zemei un tautai, ko radījusi mūsu vēsture, ne­vis tam, ko Anglijā veidojuši angļu lordi. Lielkapitāla veikalnieciskumam dabīgais pretspēks būtu sociālais līdzsvars, kas bez varas palīdzības nav panākams, jo ba­gātais vienmēr būs spēcīgāks par nabago, kaut tādēļ, ka labāk paēdis. Tādēļ, ja runājam par partijām, kādām būtu jāvalda, loģiskais nosaukums būtu – nacionāl­sociālisti. Šo nosaukumu savulaik sabojāja Hitlers, uzstājoties kā šāda nosauku­ma partijas vadonis.

Nekas nav panākams bez cīņas. Ja mēs, latvieši, šo centru ieprogrammētā parlamentārismā veidotu savu nacionālu valsti, mums tas neizdotos. Lai šādā ceļā varētu sākt veidot valsti, jāgūst balsu vairākums vēlēšanās. Taču tās no­tiek neloģiski, daudz ko izšķir haotiski domājošu cilvēku masa, kas būtībā nesa­prot, kas tās vēlēšanas tādas ir.

Lai nesaprašana pastāvētu, gādā prese, televīzija utt., kas ar visādām maska­rādēm, ko veikalnieki sauc par demokratiju, jauc cilvēkiem galvu. Un visu vada tie paši centri. Pret mums, iespējamiem dumpiniekiem, tiek lietota nabadzība. Na­bagais nedarbosies pats, viņš klausīs pavēli, balsos par to, par ko viņam liks bal­sot caur laikrakstiem, TV utt. Vienīgais ir – dot citu pavēli, citādā veidā, bet pa­vēli.
Kārlis Sīmansons
Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=1683