NU Kas tad ir vinji-bijus'ie?

Paldies visiem, kuri pauda savas domas. Viss ir tā, ik pa laikam mēs maināmies. Ik pa laikam, kā nu katram sanāk.

Vispār ieteicams mainīt kaut ko radikāli ik pa 7 gadiem
nevaru nepiekrist  

Es piekrītu Valdim , bet arī Lailai ir taisnība . Man tieši tāda situācija arī ir darbā . Ja cilvēkam nav vairs nekāda progressa un vēlēšanās kautko mainīt , domāt un strādāt racionāli , tad vajadzētu cilvēkam saprasties. Var jau vecos arī saprast ,jo visu mūžu strādāts un te pēkšņi nekā . 74. tomēr tākā par ilgu .

Tās pārmaiņas taču pašam arī ir vajadzīgas, tikai negrib saprast...

Bet mūsu politikāņi tik braši turas pie varas! Vai nav pienācis laiks paaudžu maiņai? Es te nevēlos strīdēties, bet uzkurināt kaislības reizēm vajag! Uzlabojas asinsrite, ja nekas cits nemainās. Paldies, Valdi, par atbildi. Ir jau tā, bet laiks maiņai!

Valdi, ne jau par to tagad te runājām, bet gan par aizsēdēšanos līdz bezmaz vai kapa malai, kad patiesībā vairs jau neko nedara, nerada.

Nu jā, laikam gan ka tā ir. Ir pieredzēti tādi gadījumi.

Nedomāju gan, ka tā ir. Ja viss būtu tik vienkārši, tad jau jaunajiem nevajadzētu to milzīgo padomnieku pulku. Pieredze ne vienmēr ir naftalīna nasta, jaunā maksimālisms, nezinot straumi, ātri iesūc atvarā. Pat ļoti izglītots, bet pārlieku jauns, "priekšnieks" saplēsīs vairāk šķīvju Ne jau pa velti karjerai ir "kāpnes" - citi kāpj un krāj, neapdomīgie lec pār pakāpieniem, un tad sēž invalīdu krēslā ar savainotu muguru un saplēstu galvu

Visskumjāk būtu tajā gadījumā, ja cilvēks iedomājas, ka ir galīgi neaizstājams, bet viņam - tā maigi pasaka- grūti jau būs, bet iztiksim....

Vispār ieteicams mainīt kaut ko radikāli ik pa 7 gadiem,- tas lai neierūsētu kā veca tapa vienā caurumā.

Kapsētas pilnas ar neaizstājamiem. Melnais humors, protams.
Katrs cilvēks ir unikāls, otra tāda nav, bet neaizstājams tikai kā personība. Bet, cilvēkam tik raksturīga ir vēlēšanās būt tik ļoti vajadzīgam, nozīmīgam, neaizstājamam, īpašam. Citam tas ir darbs, citam ģimene, kas  šo sajūtu dod. Daļa tā iejūtas tajā lomā, ka vairs citādi nemaz nespēj, un tad beigās ir grūti no tā atiet, pat neiespējami. Tā jau ir tā pati pieķeršanās. Labi, ja tā sadalīta daudzās daļiņās uz dažādām lietām, cilvēkiem, tie atrod citas iespējas izpausties, bet ja tā vienīgā lieta ir darbs, karjera, tad krampjaini turas pie tā, jo cita ta nekā nav...