«Mums pie Eiropas likumu gara jāturas līdz pēdējam,» – skan LC un JP devīze.» (LA, Decembris – vilku mēnesis, I. Andiņš, 12.12.98.)
       Bet ko tad Eiropa īsti grib no mums, piemēram, pilsonības jautājumā? Citēsim profesora, habilitētā juridisko zinātņu doktora J. Bojāra rakstīto (Kā balsosim par pilsonības likumu, NRA, 17.09.98.):
       «ANO 1954. gada Konvencijas par apatrīdisma samazināšanu, kuŗa Latvijai ir saistoša no 1992. gada (sic! ML), I. panta daļā teikts:
       «Dalībvalstīm jāgarantē pilsonība personai, kas dzimusi tās teriorijā, kas citādi (sic! ML) būtu bez pilsonības.» «Panta 2. daļa dod dalībvalstij tiesības pakļaut šādu pilsonības garantēšanu vienam vai vairākiem šādiem noteikumiem:
       «(a) Iesniegums tiek iesniegts dalībvalsts noteiktajā laikā, kas sākas ne vēlāk kā astoņpadsmit gadu vecumā un beidzas ne vēlāk kā divdesmit viena gada vecumā, tomēr tā, lai attiecīgajai personai tiktu dots vismaz gadu ilgs laiks, kad tā pati (sic! ML) var iesniegt iesniegumu bez nepieciešamības iegūt tam likumīgu atļauju.»
       Pirms turpināsim runāt par Latviju, paskatīsimies, kā ir rīkojusies Igaunija! «Pieņemtais grozījumu variants paredz, ka Igaunijas pilsonību atvieglotā naturālizācijas kārtībā pēc vecāku pie-prasījuma var saņemt bērni, vecumā līdz 15 gadiem, kas dzimuši Igaunijā pēc 1992. gada 26. februāŗa, kad tika atjaunota Igaunijas pirmskaŗa Pilsonības likuma darbība. Pilsonību šiem bērniem var pieprasīt vecāki, kuŗi pieprasījuma iesniegšanas brīdī Igaunijā likumīgi nodzīvojuši vismaz piecus gadus, un ja neviena valsts atbilstoši likumdošanai viņus neuzskata par saviem pilsoņiem.» (Igaunijā atvieglo pilsonības saņemšanu nepilsoņu bērniem, S. Upleja, D, 09.12.98.)
       Kā redzam, Igaunijas Pilsonības likums ievērojami atšķiŗas no Latvijas un būtiski tuvāks Eiropas prasību burtam un garam. Pirmkārt, tas aptveŗ tikai to laika posmu, kuŗā Eiropas prasības ir tai saistošas, Latvijai 1992. g. vietā ir 1991. gads! Taču visbūtiskākais ir vārdos «citādi» vai «un ja neviena valsts atbilstoši likumdošanai viņus neuzskata par saviem pilsoņiem.»
       Lietas būtība ir tā, ka pašreizējās Krievijas valsts likumi uzskata par Krievijas pilsoņiem visus krievus, kuŗi ir dzimuši tās teritorijā, kaut šobrīd viņi atrastos kādā citā valstī, piemēram, Latvijā vai Igaunijā. Vēl vairāk – par Krievijas pilsoņiem tiek atzīti ne tikvien šo pilsoņu bērni, bet arī tie bērni, kuŗi dzimuši Krievijas pilsonim kā vienam no vecākiem. Tāpat kā mums nekāds PSRS juridisks akts nespēja atņemt LR pilsonību, tāpat jebkuŗam bijušās PSRS pilsonim ir tiesības uz Krievijas (vai kādas NVS) pilsonību, tātad – gandrīz visai t.s. LR nepilsoņu masai ir iespējas iegūt pilsonību citādi un katru no tiem kādas valsts likumdošana (vairumā Krievijas) uzskata par savu pilsoni.
       Bet, ja tā, tad kas gan ir tie «LR nepilsoņi», kas ieviesti Latvijas likumos papildus juridiski koŗektajiem bezvalstniekiem?
       Pajautāsim to cilvēkiem, kam būs grūti piedēvēt latviešu nacionālradikālismu!
       «Plaši publikācijā apcerētas ne tikai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju problēmas, bet arī jēdziens nepilsonis. Šo, kā rakstā teikts, izgudrojumu neesot iespējams atrast ne civīlizētu, pat ne totālitāru valstu pareizrakstības vārdnīcās vai likumu kodeksos. Taču vārds nepilsonis figurē Latvijas Republikas nelatviešu pasēs, citās valstīs izsaucot vietējo iestāžu neizpratni un bažas.» (Latvijai pretendēt uz ES būtu nekorekti, E. Ozoliņa, pēc laikraksta Rossijskij Izraiļtjaņin, NRA, 04.12.98.) Bažas (un ne tikai!) arī mums paliek, taču neizpratni ir iespējams kliedēt. Proti, pasaulei nesaprotamais, atšķirīgais no apatrīda – bez-valstnieka jaunieviestais «LR nepilsonis» tika radīts, lai Latvijā nelikumīgi ievestie PSRS kolōnisti tiktu legālizēti kā cilvēki, kuŗiem it kā neesot pilsonības tādējādi, tiem paverot ceļu uz LR pilsonību, tiktu izpildītas Krievijas ārpolītikas nostādnes: «Krievija neapšaubāmi ieinteresēta krievu (vai krievvalodīgās) diasporas saglabāšanā un uzplaukumā visās bijušās PSRS valstīs, bijušā «soclāģera» valstīs. Šajā ziņā PSRS sabrukums paradoksālā veidā devis Krievijai ievērojamas jaudas polītiskos, ekonomiskos un sociālos trumpjus.» (Ņezavisimaja Gazeta, Stratēģija Krievijai, S. Karagānovs, 19.08.1992.). Varbūt Krievijas tuvējo ārzemju un citu ārpolītikas doktrīnu autors būtu Sergejs Karagānovs arī latviešu nacionālradikālis?
       Varbūt varas elite ir tā aizrāvusies ar ceļu uz Eiropu, ka pat nepamana savas rīcības precīzu atbilstību Krievijas interesēm?
       Vides valsts ministre I. Vaidere izteicās, ka krasā līdzekļu atņemšana viņas ministrijai uz vairākiem gadiem tieši aizkavē Latvijas uzņemšanu ES. Arī par pilsonību neskaidrību nav.
       «Kā jau tas bija sagaidāms, pavalstniecības jautājumam Latvijā nebija nekādas nozīmes Latvijas drīzākā vai tālākā uzņemšanā ES, (ML), jo organizācijas dalībvalstīm ir argumenti pietiekošā apjomā, lai neuzsāktu paplašināšanas sarunas, un pašreizējā noraidošajā nostājā pavalstniecības jautājumu neviens pat nepiemin.» (Brīvā Latvija, Polītisko notikumu apskats, G. Pāvuls, 19. – 25.12.98.) To pārliecinoši parādīja Igaunija, kas tika uzaicināta uz sarunām bez pārmaiņām Pilsonības likumā.
       Tādējādi skaidri redzams, ka pie varas esošie polītiskie spēki, solot tautai uzplaukumu un drošību iestājoties ES, patiesībā strādā Krievijas interesēs un apzināti bloķē Latvijai ceļu uz Eiropu.

M. Linde
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/07_marts/lapa4.htm