Jau kuro dienu cīnos pati ar sevi,
Pret domām,kas atgādina man par Tevi!
Jau pašā sākumā brīdināju savu prātu,
Lai tā kaisles pret Tevi nezinātu!
Bet tā sprieda pati savu bargo tiesu,
Tā iekārot liek Tevi,Tavu miesu!
Tagad nežēlīgi,kā lietus lāses pret zemi
Manā galvā visas domas atdurās pret Tevi!
Manī mīt skumjas un vēl neraudātas asaras
Par to,ka saceru pati sev šīs murgainās pasakas!
Klusi pie sevis es vēlos atrast tādu vietu,
Kur sevi izraudāt varētu,ne tikai smietu!
Tik ironisks ir sanācis šis īsais stāsta,
Jo atmiņās nu ieslēgts ir Tavs maigais glāsts!
... lai nu paliek,varu pateikt tikai vienu -
Savās domās atduros pret sevi,kā pret sienu!
Atslegas vārdi: ... tā tak arī notiekās ...0
Iveta P. 19. jūn 2010. 23:06'Paldies " par "jauko" padomu,Forestam G.
Ingridi Xx - var būt arī .... ,dzeja mana un patiess paldies!
Dzēsts profils
18. jūn 2010. 09:05Ir jāiet ar steigu kārties.
Ingrida X. 18. jūn 2010. 00:52Ne viena Tu esi to izdzīvojusi. Stāsts zināms jau.
Un- varbūt tas mierina drusku??
Ja dzeja Tava, tad- nu patīc Tu man. Kā..cilvēks.
Dzēsts profils
17. jūn 2010. 23:22nu feini,........