Atmiņas, kā bija aizgājušajā vasarā
No manas galvas nu vairs neizgaist.
Pārņēma sajūta - esmu nonākusi pasakā
Un nevēlējos projām to sajūtu laist.

Gribētos, lai arī vēl kāds neaizmirst
Un tik pat dzīvi atceras tos jaukos brīžus.
Lai kopīgā atmiņu jūrā domas grimst,
Un neatlaist, bet noturēt atmiņu grožus.

Neaizmirsti - vasaras vēju draisko,
Kas rotaļīgi matus jauca.
Neaizmirsti - mūsos mieru laisko,
Kas atkal un atkal kopību baudīt sauca.
Neaizmirsi - debesis zvaigžņotās
Kuras vērojām klusībā smaidot
Neaizmirsi - sajūtas trīsošās,
Kuras radās tuvību gaidot.
Neaizmirsti - kopīgos stāstus,
Kas stāstījās, kad mēnes spīdēja
Neaizmirsti - jutekliskos glāstus,
Kas kairinoši pāri augumam slīdēja.
Neaizmirsti - acīs liesmiņu degošo,
No kā daudz tauriņi krūtīs sāk diet.
Neaizmirsti - uz lūpām skūpstu svelošo,
No kā skudriņas pār miesu sāk skriet.

Es tikai vēlos, lai paliek dziļi atmiņās,
Un neaizmirstās, tas baudītais miers.
Lai iegūtais neizgaist saprāta neziņās,
Bet, lai ir baudāms šis atmiņu prieks.

Katram pašam ir atmiņas savas
Un arī daudz cilvēki iet garām citi.
Es nelūgšu, lai saglabā atmiņas manas
Tik vēlēšos, lai par mani NEAIZMIRSTI.

/ Iv. Priede. /