Mūsu valsti piemeklējusi kārtējā valdības krīze. Ministru prezidents Vilis Krištopāns paziņojis par demisiju. Neapšaubāmi: politisko krīzi izraisījusi ekonomiskā krīze. Kopš Krištopāna valdības izveidošanas valstī turpina pieaugt bezdarbs, samazināties iekšzemes kopprodukts. Pārāk vienkāršoti būtu visas mūsu valsts ekonomiskās nebūšanas saistīt ar krīzi Krievijā. Nav attaisnojušās daudzu politiķu, žurnālistu, politisko komentētāju prognozes, ka 7. Saeima spēs strādāt veiksmīgāk nekā 6. Saeima. Gluži pretēji. Socioloģiskās aptaujas liecina: tikai 1,7% vēlētāju uzskata, ka 7. Saeima strādā labāk, turpretim 24,7% vēlētāju uzskata 7. Saeimas darbu par sliktāku, salīdzinot ar iepriekšējo. Tātad, ejot pie vēlēšanu urnām, atkal esam kļūdījušies. Ja nākotnē neizveidosies politiskais spēks, kas nelokāmi aizstāv latviešu tautas un Latvijas valsts intereses, tad turpināsies valdošās elites neierobežotā patvaļa, kas mūsu tautai nesīs aizvien jaunas ciešanas, pazemojumus un beztiesību. Diez vai ar viena ministru prezidenta nomaiņu valstī notiks būtiskas labvēlīgas pārmaiņas. No varas gaiteņiem jāizmēž desmitiem, simtiem korumpētās elites pārstāvju. Iekams vēlētāji nesapratīs, ka valdošās partijas ir kā vienas rokas pieci pirksti, kuru vienīgais mērķis ir materiālo labumu un amatu sadalīšana savā starpā, nav cerību, ka tautas vairākumam tiks nodrošināts elementārais iztikas minimums. Valdošo partiju politiķi, to interesēm kalpojošā prese nemitīgi popularizē mītu, ka Latvija ir nabadzīga zeme un jāpaiet gadu desmitiem, lai dzīves līmenis valstī uzlabotos. Gluži kā padomju laikos, kad mums labākas dienas solīja komunismā. Jāatzīst, ka šodien brīvajā Latvijā tautas vairākums dzīvo trūcīgāk nekā okupācijas laikā, jo šodienas varenie tautu aplaupa daudz vērienīgāk un nekaunīgāk nekā komunistu dižvīri.
       Mums bieži atgādina, ka ekonomiskās grūtības ir visās postkomunisma valstīs. Palūkosimies tepat kaimiņos. Izrādās, ka Latvijā ir viszemākā minimālā alga Baltijas valstīs, ka Latvijā ir visnožēlojamākās pensijas, toties cenu līmenis – ievērojami pārsniedz cenas kaimiņzemēs. Lietuvā, piemēram, tās ir apmēram divas reizes zemākas.
       Ļoti iespējams, ka viens no galvenajiem cēloņiem tam ir milzīgais skaits kolonistu, kuru rokās atrodas ievērojams valsts ekonomiskais potenciāls. Nerunājot nemaz par tiem, kurus priecē ikviena atjaunotās valsts neveiksme, vairākums kolonistu ir cilvēki ar latviešiem svešu mentalitāti, citādu izpratni par darbu, godu un sirdsapziņu. Un tikai nedaudzi godprātīgi maksā nodokļus un veicina valsts uzplaukumu. Jāatzīst, ka 50 gadu okupācijas jūgs ir postoši iedarbojies arī uz daudziem mūsu tautiešiem, kas piesavinājušies migrantu dzīves stilu un netikumus.
       Parasti mūsu valstsvīri sūkstās: valsts maciņš ir tukšs, tāpēc nevaram maksāt kaut cik normālas algas mediķiem, skolotājiem, policistiem u.t.t., nepietiek naudas pensiju indeksācijai, bērnu pabalstiem u.t.t... Tajā pašā laikā daudzās valsts un pašvaldību institūcijās ierēdņu atalgojums nemitīgi aug un bieži rakstāms ar četriem cipariem, bet tie, kas mēnesī saņem mazāk par 1000 latiem, jau skaitās pieticīgi atalgoti darbinieki. Kur nu vēl supermodernās dienesta automašīnas, greznie telpu interjeri un aprīkojums, neskaitāmie ārzemju komandējumi. Visu to vērojot, nudien negribas ticēt, ka Latvija ir nabadzīga zeme.
       Vai tiešām patiesībai atbilst varturu apgalvojums, ka valsts maciņu nav iespējams papildināt? Ekonomistiem gan ir cits uzskats. Ik gadu valsts kasei aiziet garām apmēram 600 miljonu latu neiekasēto nodokļu dēļ, ierobežojot ēnu ekonomiku, valsts iegūtu vēl apmēram 160 miljonu latu. Būtu lietderīgi apdomāt par valsts monopola ieviešanu alkohola un tabakas tirdzniecībai, naudas maiņai...Tas vien valsts budžetā ienestu ap 100 miljonu latu. Vairākus desmitus miljonu latu iegūtu, ieviešot papildnodokli luksusprecēm un samazinot ierēdņu skaitu. Uzlabojot muitas darbu, valsts budžets papildus iegūtu ap 30 miljoniem latu. Milzīgus zaudējumus valstij sagādāja nemākulīgā (noziedzīgā?) privatizācija. Pēc valsts kontroles ziņām vairāk nekā 200 lielu objektu privatizācijā pieļauti nopietni pārkāpumi. Daļa no valstij sagādātajiem zaudējumiem ir atgūstami.
       Šeit ir minēta tikai daļa no iespējām, kā varētu ievērojami papildināt valsts kasi. Par to pirmām kārtām būtu jārūpējas un jāatbild valsts atbildīgajām amatpersonām, valdībai, ministriem.
       Ja valsts kasē ienāktu šie līdzekļi, kuru summa ir lielāka nekā valsts gada budžets, ja valdošā elite būtu pieticīgāka, pietiktu naudas gan normālām pensijām, gan skolotāju, mediķu algām un citām neatliekamām vajadzībām.
       Taču tā vietā, lai godprātīgi veiktu savus pienākumus, atbildīgās amatpersonas turpina popularizēt mītu par to, ka Latvija ir nabadzīga zeme.

Jānis Derums
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/17_julijs/lapa2.htm