Mūsu avīzei regulāri pārmet antisemītismu un visādus citus grēkus. Par krieviem var rakstīt visu, protams, pamatoti, bet nedod Dievs aizskart «izredzēto tautu». Šis materiāls lai pierāda, cik lojāli viņi ir! Izvairoties no problēmām ar SAB un citiem valsts drošības «sargiem», savā rakstā neizmantoju «nacistu propagandas literatūru», tādu kā «Baigais gads», bet grāmatiņu «Latvijas likteņgadi IV» (Rīga, «Avots», 1990. g.) Šeit bija publicēts kāds raksts «EBREJI LATVIJAS VĒSTURĒ», kura autors ir žīds Hone Bregmanis. Žīds raksta par žīdiem, nekāda naida kurināšana. Bregmanis īpaši izceļ Latvijas žīdu komunistisko darbību. Pirmā no kreisajām žīdu organizācijām bija Bunds.
       1905.—1907. gada revolūcijas laikā Bunds izveidoja kaujinieku vienības, kuru sastāvā ietilpa ap 300 žīdu revolucionāru. Revolūcijas laikā KSDSP Daugavpils organizāciju vadīja žīds Juris Frīdlands. Oktobra revolūcijas laikā Latvijas žīdi gāja to pašu ceļu, ko viņu tautieši Krievijā.
       Liepājas žīds Semjons Nahimsons bija latviešu strēlnieku pulku komisārs, kara revolucionārās komitejas loceklis. Boļševiku avīzes «Okopnaja Pravda» redaktors bija Semjons Dimanšteins. Latvijas brīvvalsts žīdi bija 5% no iedzīvotāju kopskaita, bet bija neproporcionāli pārstāvēti pretvalstiskās organizācijās un uzņēmējdarbībā. 1920.gadā komunisti izveido žīdu strādnieku kultūrizglītības centru «Arbeiterheim» («Strādnieku nams»), kas cieši saistīts ar kreisajām arodbiedrībām. «Arbeiterheim» idejiskais radītājs bija pazīstamais žīdu revolucionārais rakstnieks Maksis Šacs-Aņins, kurš bija arī žīdu tautas augstskolas rektors. Šī augstskola gandrīz desmit gadu bija viena no legālās revolucionārās kustības centriem, kur pulcējās kreisie Latvijas žīdi. 1922. gadā policija sarīkoja kratīšanas biedrībā «Arbeiterheim» un biedrību slēdza. Tas pierāda žīdu komunistisko būtību. 20.—30.gadu sākumā Latvijas komunistiskās partijas vadībā legālās iespējas izmantoja un darbojās vēl vairākas kreisās žīdu organizācijas: Žīdu kultūras līga, «Perecklub», Vinčevska klubs, Šolomklubs, Žīdu akadēmiskā biedrība u.c. Viena no skandalozākajām žīdu komunistiskajām lietām bija «Krāslavas lieta». 1926. gadā policija un karaspēks aplenca Krāslavas žīdu kultūras līgas namu. 38 cilvēki tika arestēti, tie visi bija Krāslavas partijas un komjaunatnes aktīvisti. Arestēto vairums bija jaunieši 16– 21 gadu vecumā, līdzīgi tiem, kurus mēs varam vērot «Baigajā gadā» . Apcietināto vidū bija L. Lurje, Z. Kļackins. V. Nevlers, N. Potašs, A. Kacovics, I. Gordons, S. Kits. Žīdu komunisti 1920. gadā izveidoja nelegālu organizāciju «Kampf Bund» (Cīņas Bunds), kas 1921. gadā pievienojās LKP kā žīdu sekcija. Šajā laika posmā aktīvu pretvalstisku darbību veica Mozus Herbahs, vēlāk pazīstams padomju vēsturnieks Manfreds Frīdmans, vēlāk strādāja vadošā PSRS valsts kontroles darbā, Marks Mendels Donskojs, vēlāk vadošā darbā PSRS veselības aizsardzības komisariātā, Maksimilians Joelsons, vēlāk žurnāla «Boļševik» atbildīgs darbinieks.
       Žīdi ieņēma vadošus amatus LKP. LKP Daugavpils organizāciju vadīja Ābrams Gurevičs, LKP VIII kongresa delegāts Josifs Ļenskis, VII kongresa delegāts, LKP CK loceklis Ābrams (Movša) Ravdins, Šaja Abeshauss, Šahno Gribovs, Jakovs Itkins, Semjons Pevzers. Šie žīdi vēlāk emigrēja uz PSRS. Divdesmito gadu beigās žīdu komunisti sāka veicināt savu tautiešu emigrāciju uz «paradīzi» – PSRS. Tas bija viņu vienīgais labais darbs. Šajā laikā sāka izveidot Birobidžanas žīdu autonomo apgabalu. Latvijā nodibinājās organizācija «OSEK» (žīdu kolonizācijas veicināšanas biedrība), viena no žīdu komunistiskajām organizācijām, kuras uzdevums bija organizēt līdzekļus un pārceļotājus uz Birobidžanu. Acīmredzot «OSEK» bija vienīgā komunistiskā organizācija, kas Latvijai nekaitēja. Pēc Ulmaņa apvērsuma tieši žīdu organizācijas visvairāk sāka graut valsts pamatus, lai atņemtu Latvijai neatkarību. Komjaunatne, sociāldemokrātu jaunatne, Bunda jaunatne un «Perecklubs» vienojās kopējai rīcībai. Lipmans Berzs (pašlaik profesors ASV universitātē), Leibe Blohs, Izraels Meirovics, Hiršs Sloņimskis 1934. gada augustā sagatavoja pirmo biļetenu «Revolucionārais sociālists». 1934.gada septembrī iznāca biļetena otrais numurs un uzsaukums skolu jaunatnei. 1935. gada pavasarī starp Bunda vadību un LKP CK notika sarunas par vienotas partijas izveidi. 1936. gadā izveidojās Latvijas Darba Jaunatnes Savienība, kurā ietilpa arī Bunda jaunatnes organizācija. LDJS CK sastāvā iegāja arī Bunda aktīvisti Jūlijs Hilmanis un Semjons Brauns. No 8 LDJS Rīgas rajoniem, trīs rajoni apvienoja žīdu jauniešus. Atbilstošas profesijas. Pēc Ulmaņa apvērsuma ļoti daudzi žīdu komunisti aktīvi iekļāvās pagrīdes darbā. Piemēram, Meijers Sverdlovs, Ābrams Frīdlands, Jākovs Rafaelsons, Beirahs Kiršteins, Hiršs Leibovičs, Grigorijs Krupņikovs (varbūt kāds radinieks žīdu kopienas vadītājam?) piedalās nelegālās tipogrāfijas darbā. Galvenais tipogrāfiju organizators bija G. Krupņikovs, kas noziedzīgās gaitas sāka, strādādams prokomunistiskā žurnālā «Nord Ost». Vēlāk šis rūdītais komunists organizēja «Spartaka» tipogrāfijas, kurās iespieda nelegālās komunistu melu lapeles «Cīņa», «Vienotā Fronte», «Za Jedinstvo». Padomju okupācijas pirmajā gadā Krupņikovs rediģēja laikrakstu «Proļetarskaja Pravda», žurnālu «Rižskij Krokodil». Kara laikā viņš «cīnījās» sarkanajā komunistu armijā kā bataljona komisārs. Rīgas pilsētas partijas organizācijā aktīvi darbojās Mihails Švarcs, Hiršs Rapoports, Honons Zihermans, Mihails Gurēvičs, kas bija pazīstami propagandisti un partijas organizācijas vadoši darbinieki. Komunistiskās PSRS spiegu organizācijas «Sarkanā Palīdzība» darbu organizēja Taube Frīdlande, Jakovs Blumentāls, Sāra Gureviča, LDJS vadīja rūdīts komunistu pagrīdnieks Boruhs Berkevičs, viens no vadošiem darbiniekiem bija Hiršs Bitkers. Žīdu skolas jaunatnes vidū kūdīšanu veica Bela Kee, Esfira Isurina-Rešanska, Ļuba Futļika, Aleksandrs Eiduss, Zeliks Rizkins, Iciks Izraels (Laziks), Zjama Timenčiks, žurnālists Ļevs Zaks, ārsts Mihails Jofe, Bernhards Danenhiršs.
       Ja šos žīdus zinātu pēc sejas, noteikti daudzus no viņiem mēs atpazītu «Baigā gada» fotoattēlos, kuros redzams, kā sajūsminātā žīdu jaunatne sagaida padomju okupantus. Daudzi Latvijas žīdi pilsoņu kara laikā devās uz Spāniju, lai internacionālo brigāžu sastāvā cīnītos komunistu pusē. Piemēram, T. Donhins, M. Švarcs, A. Barons, S. Rudins, P. Bernštamps, R. Leibovičs, H. Permands, A. Šalits u.c. Lielākā daļa žīdu piedalījās 1940./41. gada notikumos, apsveikdami komunistisko okupāciju jeb, kā raksta H. Bregmanis: «Ebreju jaunieši sevišķi aktīvi piedalījās daudzās demonstrācijās un atbalstīja jaunās varas pasākumus». Noteikti arī teroru pret latviešiem, kurā viņi paši aktīvi piedalījās. Okupācijas režīms žīdus salika augstos amatos. Daugavpils pilsētas partijas sekretārs bija Faivišs Frīdmanis, Mihailu Jofi 1940. gadā iecēla par veselības aizsardzības komisāru. Par rajonu komiteju sekretāriem kļuva Hana un Meijers Skuteļski, Mihails Gurevičs, par Sarkanās Palīdzības CK sekretāru strādāja Nohums Rauhmans, par LĻKJS CK sekretāru Boruhs Berkovičs, par Daugavpils pilsētas komjaunatnes sekretāru Izaks Boroks, par Jelgavas komjaunatnes sekretāru Zalamans Eiduss. Neaizmirsīsim arī daudzos čekas žīdus Šustinu, Citronu, Bakaleiniku un daudzus citus.
       Aptuveni 5000 Latvijas žīdu piedalījās Otrajā pasaules karā sarkanās armijas latviešu nacionālajos formējumos. Liepājā vēl tagad stāv piemineklis pilsētas aizstāvjiem pret «vācu fašistiskajiem iebrucējiem». Mans nelaiķis vectēvs par šiem «leģendārajiem» pilsētas aizstāvjiem teica: «Tie bija krievu karavīri, vietējie žīdi un daži okupācijas laikā sakompromitējušies latviešu nodevēji.»
       Kad 1941. gada augustā Gorohovecā sāka formēt 201. latviešu strēlnieku divīziju, šeit brīvprātīgi ieradās ap 2000 Latvijas žīdu, arī daudzi veci komunisti – Abrams Genkins (komunistu noziedznieks, redzams «Baigajā gadā»), Meijers Skuteļskis, Hiršs Plakhins, Mihails Gurevičs, Izaks Boroks, u.c. Divīzijas rindās cīnījās daudzas žīdietes – plintnieces Leja Novožņeca, Ieva Vatere, Sāra Ērenšteine, Iraīda Plinere, Riva Portnoja, Riva Vainere–Jēkabsone. Viens no pirmajiem, kurš divīzijā tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni, bija Ruvims Amdurs. Jāzeps Pasternaks komandēja rotu, kas 1944. gada 18. jūlijā pirmā iegāja Latvijas teritorijā, atjaunojot okupāciju. Sarkanajā armijā aktīvi darbojās I. Fliters, M. Jofe, Ļ. Bešers, M. Dubinskis, Ļ. Hnohs, H. Kusmans, Ļ. Faica, J. Polockis, Sima Frīdlande, Broha Kecere, Izja Cāls, Šmerls Solomons. Daudziem nav svešs komunistiskā pagrīdnieka, sarkanarmiešu propagandista, šodien prettautiskā politiķa Mavrika Vulfsona dzīvesstāsts.
       Ņemot vērā šo neproporcionālo žīdu tautas saistību komunistiskajā darbībā, varam tikai izteikt minējumus, vai komunisms tiem ir asinīs. Gribu citēt, ko latviešu vēsturnieks Agnis Balodis raksta savā grāmatā «Latvijas un latviešu tautas vēsture» (grāmatu apgāds «Kabata», Rīga, 1991. 243. lpp.): «Daudziem par lielu izbrīnu noskaidrojās, ka pazīstamu un labi situētu ebreju vidū atradās liela, rosīga komunistiska grupa, kura aktīvi strādāja «Sarkanajā palīdzībā» un kopā ar LKP tieši piedalījās graujošā darbībā».
       Šis raksts nav balstīts uz emocijām, par visu runā fakti.

Viktors Birze
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/16_julijs/lapa6.htm