1986.GADA 23. NOVEMBRIS. Par I8. novembri – Latvijas Republikas proklamēšanas dienu – pašreizējos Latvijas apstākļos drīkst ieminēties tikai «ķēķa sarunu» līmenī. Runāt par to kaut ko ārpus mājas ir bīstami, ļoti bīstami. Čeka kā šāvienam uzvilkta pistole ir nepārtrauktā diennakts nomodā. Un daudzi no jaunās paaudzes arī nezina vairs, kas tā par dienu – 18. novembris. Visa Latvijas vēsture viņiem saistās ar «skanīgu un saskanīgu dzīvošanu lielajā un nedalāmajā Padomju Savienībā». «Labi pastrādājuši» šajā jomā no Maskavas vadītie Padomju Latvijas vēsturnieki. Un, ja nebūtu trimdas latviešu konsekventās nostājas šajā jautājumā, 18. novembris jau sen būtu izrauts no tautas apziņas kā ļaunākā nezāle padomju kolhozu kartupeļu laukā...
       Gēteborgā, Zviedrijā, Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltīts pasākums. Sanākušos uzrunā Uldis Gērmanis.
       «... Gan krievi, gan vācieši kā jau imperiālisti,» saka orators, «centušies mūs brutāli un nesaudzīgi izmantot saviem, bieži vien nešķīstiem pasākumiem. Pilnīgi izvairīties no šīs ekspluatācijas mums nav bijis iespējams, bet, saprātīgāk rīkojoties un pasīvāk izturoties, mēs būtu varējuši mazināt zaudējumus un postīgākās sekas. Ikvienam der atcerēties Hamleta, respektīvi Šekspīra, allaž aktuālo aprādījumu: «Lieks darbīgums ir dažkārt visai bīstams!»
       Secinājums, manuprāt, skaidrs: visiem spēkiem vairīties ļaut svešiem kungiem mūs izmantot svešiem mērķiem. Arī ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu mums nav jānodarbojas, bet jākoncentrē visi atlikušie spēki savas tautas un sabiedrības mērķiem un interesēm.
       Mēs pārāk bieži esam bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji (sekmīgi un efektīvi), bet pārāk maz domātāji un plānotāji. Tādā veidā nevajadzīgi esam izšķieduši savus spēkus. Secinājums: vairāk plānot, aplēst, pārdomāt un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālu efektu. Tas nozīmē arī attīstīt spējas ātri un mērķtiecīgi izmantot pretinieku kļūdas, pārsteidzības un muļķības. Jāievēro, ka daudzi ir krituši nevis citu, bet pašu izraktās bedrēs (gan Iielās, gan sīkās sakarībās) ...
       Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. Un vē1 dažas svarīgas īpašības ir nepieciešamas: pacietība, izturība, neatlaidība, kā arī žirgts un jautrs prāts. Pamatīgi un sistemātiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības (nekur taču nav teikts, ka latvietim katrā ziņā jābūt vientiesīgam), jo mums ir darīšana ar gluži neticami cinisku un blēdīgu ienaidnieku. Un mums reiz jāiemācās visas lietas un novirzes izvērtēt no latviešu, nevis no «svešo, gudro kungu» viedokļa. Neatkarības un brīvības atgūšana ir vēsturisks process, kam jānorūgst un jānobriest, bet ir svarīgi, lai tie mūsu spēki, kas darbojas šai virzienā, būtu modri, prasmīgi, saliedēti un spētu nekavējoties iejaukties politiskajās norisēs, tiklīdz situācija būs nobriedusi. Ir ļaudis, kas zūdās, ka tūlīt nekas nenotiek. Viņi krīt depresijā, atmet visam ar roku vai kļūst par kollaborantiem ar okupantu varas orgāniem...
       Katra apzinīga latvieša pienākums ir apkarot jebkāda defētisma izpausmes. Strādāt latviešu lietas labā nav nekāda nasta jeb upuris, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet viņam ir vajadzīgs arī kāds mērķis, kas dod augstāku jēgu dzīvei un darbam. Būsim priecīgi, ka mums tāds mērķis ir (jāsaprot – Latvijas neatkarības atgūšana –M. Z.).»
* * *

       Ja kādreiz izvirzītos jautājums par to, kāds piemineklis būtu uzstādāms Uldim Ģērmanim, mans viedoklis – un domāju, ka ne tikai mans, – būtu tāds: mācīt Latvijas jauniešiem vēsturi pēc viņa daudzajām grāmatām, sākot ar «Latviešu tautas piedzīvojumiem»...
* * *

       1988. GADA 5. JŪLIJS. Uz kārtējo sēdi sanācis Latvijas kompartijas Centālkomitejas birojs. Kā vadību Maskavā, tā Rīgā ļoti satrauc sabiedrības aktivitātes, kas pēdējā laikā notiek bez cekas un čekas režijas. Preses slejās tos sauc par neformāliem saietiem, bet klusajos cekas un čekas kabinetos par «kalendāra nemieriem». Tādu nosaukumu izpelnījusies tautas vēlme atzīmēt viņai tuvas, dārgas un sāpju pilnas piemiņas dienas, par kurām garajos padomju okupācijas gados publiski nedrīkstēja pat ieminēties, jo tas «nemiera cēlājam» draudēja ar tūlītēju izolāciju no sabiedrības. Kas tās par dienām? 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena, 14. jūnijs un 25. marts – pret latviešu tautu vērstā komunisma genocīda upuru piemiņas dienas, bijušo Latvijas valstsvīru dzīves un darbības jubilejas. Visus šos atceres pasākumus parasti pavadīja masveidīga svecīšu dedzināšana Brāļu, Raiņa un Meža kapos. Pavisam nebijis gadījums notika 1987. gadā, kad Helsinku grupa organizēja pirmo plašo publisko demonstrāciju Rīgas centrā ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, kas visus okupācijas gadus tika uzskatīts par izaicinājumu pastāvošai varai, un zināmās iestādes pakalpiņi nemitīgi atgādināja latviešiem iet tam labāk apkārt ar lielāku likumu gan svētkos, gan ikdienā, lai uz tiem nekristu aizdomas par simpātijām pret «buržuāziskās iekārtas simboliem». Par kaut kādu ziedu nolikšanu nevarēja būt pat runas...
«LTF Kongress»

       Un piepeši tāda UZDRĪKSTĒŠANĀS – pieminēt padomju varas nogalinātos un deportētos! Faktiski tā bija pirmā publiskā apsūdzĪba padomju varai par tās paveiktajiem neskaitāmajiem noziegumiem pret nevainīgiem cilvēkiem un cilvēci. Šajos noziegumos vainīgie un viņu pēcteči, kas varbūt vēl nebija aptraipījuši savas rokas ar nevainīgu cilvēku asinīm, itin labi saprata, ar ko tas draud viņiem nākotnē. Tā jau arī viņi kādreiz var tikt pielīdzināti vācu nacistiem, un to pieļaut nedrīkstēja. Ar lielu piepūli, izliekot milicijas ķēdi plašā lokā ap Brīvības pieminekli, izdevās novērst ziedu nolikšanu 1987. gada 18. novembrī...
       Bet «kalendāra nemieri» ar to nebūt nemazinājās, un kompartijas vadoņi drīz vien saprata, ka pat ar iespaidīgu milicijas un VDK spēku mobilizāciju tos apturēt neizdosies arī nākotnē. Ja, lūk, varētu atklāti pret pūli likt lietā šauteņu durkļus un pašas šautenes, kā arī grābt ciet uz ielas katru aizdomās turēto un sūtīt ārā no Latvijas, ārā no Baltijas, ārā no Eiropas, tad gan, tad varbūt izdotos ieviest agrāko kārtību. Bet tur jau tā lieta, ka tā nedrīkstēja, jo visai pasaulei bija pasludināta «pārbūves», «atklātības» un «jaunās domāšanas» politika padomju impērijā. Ar pirmo neuzmanīgo gājienu Latvijā un Baltijā varēja zust jebkāda uzticība jaunajam Kremļa vadonim kopumā. Vajadzēja rīkoties «smalkāk»...
       «Smalkāk» Latvijas kompartijas vadītāju izpratnē nozīmēja – pašai iesaistīties kārtējos «kalendāra nemieros». 1988. gada 25. martā kompartijai tas tīri labi izdevās. Rīgas Brāļu kapos tika sarīkota neredzēti masveidīga svecīšu dedzināšana, kurā piedalījās arī daži Centrālkomitejas locekļi. Pasākumu translēja televīzija, un tauta arī, šķiet, bija apmierināta ar saviem vadītājiem...
       Izkārtot otru piemiņas dienu, kas bija veltīta 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem latviešiem un kuru bija nolemts atzīmēt ar plašu mītiņu pie Politiskās izglītības nama, kompartijai tik labi neveicās. Par to visai sīki runāja kompartijas Centrālās komitejas plēnumā 18. jūnijā. Lūk, daži izvilkumi no stenogrammas (tulkoti no krievu valodas).
       Alfrēds Rubiks, Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs:
       «Mēs par šo mītiņu daudz runājām pilsētas partijas komitejā. Tika nolemts – atteikt nevar, tad patiesi teiktu, ka mēs apspiežam. Kaut ko atļaut bez mūsu vadības arī būtu nepareizi. Tika pieņemts lēmums sākt mītiņu ātrāk, kā to gatavojās darīt Vides aizsardzības klubs, lai mūsu cilvēki tur būtu ātrāk un pārējie tajos izšķīstu. Es uzskatu, ka partijas organizācijas nenostrādāja. Patiesi, kā varēja notikt, ka praktiski nebija neviena sagatavota lozunga, nebija karogu? Taisnība, es neiedomājos pateikt, ka tas jādara. Patiesi mācība. ... Nekāda Tautas fronte, par kuru te ir runa, mūs neglābs. Mēs paši sev pretstatīsim citu partiju.»
       Anatolijs Gorbunovs, LKP CK sekretārs ideoloģijas jautājumos:
       «Par mītiņu un karogiem, kuri tajā bija, es varu teikt, ka es tajā biju un uzstājos ne pēc savas gribas. Es nevienam nenovēlu piedalīties šādā mītiņā. ... 25. martā mēs izdarījām lielu operāciju. Ļoti sarežģīti ir saukt pie kriminālās atbildības. Daudz darījām, lai būtu liecinieki, lai varētu patiešām saukt pie atbildības. Par nožēlošanu, laiks gāja, bet viņi droši vien tika saukti tikai pie administratīvās _. atbildības...» (Tas ir tas pats mītiņš, par kuru Maskavas žurnālistiem 19. Vissavienības kompartijas konferencē J. Peters teica: «...Izstāstīju arī par biedra A. Gorbunova uzstāšanos 14. jūnija mītiņā Rīgā, par viņa spēju uztvert un objektīvi novērtēt situāciju, kā tas partijas līderim šādā reizē arī pienākas...» M. Z.)
       18. jūnijs, kā var secināt no A. Rubika teiktā, ieiet Latvijas kompartijas un visas Latvijas valsts vēsturē kā diena, kad sāk veidoties Tautas fronte. Un, tāpat kā A. Rubikam, daudziem kompartijas plēnuma dalībniekiem bija visai pesimistisks skats uz tās nākotni. Vēl citēšu no A. Gorbunova teiktā: «... Pašlaik apspriež jautājumu par Tautas frontes izveidošanu. Kas šo fronti vadīs? Mēs apgalvojam – partijas organizācijas, bet pagaidām tā ir tīri filozofiska spriešana. Patiesībā, ja mēs nespējam savās rokās pārņemt neekstrēmiska rakstura neformālo organizāciju vadību, mēs ar mūsu neaktivitāti uz vietām, nevarēsim saņemt Tautas fronti savās rokās. Pēc mana uzskata, pašreiz par Tautas fronti vispār nekādas runas nevar būt.»
       Bet, lūk, ko tajā Centrālkomitejas plēnumā teica VDK priekšsēdētājs S. Zukulis: «Interesanti, kāpēc radiostacija «Brīvā Eiropa» iestājas par demokrātisku fronti? Ja iedziļinās, tad situācija noskaidrojas. Viņi ir par to, lai radītu šādu fronti uz nacionālistiska pamata, lai partijai atņemtu varu. Jau sagatavoti pasākumi. Nākamgad notiks PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas. Tāda fronte izvirzīs savus kandidātus un atstums partiju malā...»
       Un tomēr Tautas fronte Latvijā tiks dibināta. To galīgi izlemj 5. jūlija sēdē kompartijas Centrālkomitejas birojs. Atgādināšu, ka sēde notiek dažas dienas pēc 19. Vissavienības partijas konferences Maskavā, kur galvenais apspriedes jautājums bija formulēts: par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu. Un Maskavā acīmredzot ir gūts arī atbalsts idejai par 10 neformālu organizāciju un grupu apvienošanu Latvijas kompartijas ietekmētā jumta organizācijā. Par to liecina sēdes darba kārtības jautājuma formulējums: «Par patriotisko kustību partijas līnijas uz pārbūvi atbalstam». Sēdes lēmumu daļā tiek uzdots «biedriem Gorbunovam, Šustovam stāties pie šā darba izvēršanas.»
       Sēdes protokolam pievienots ziņojums, ko parakstījuši LKP CK partijas organizatoriskā darba daļas vadītājs G. Loskutovs un LKP CK propagandas un aģitācijas daļas vadītājs V. Brokāns, kurā, starp citu, teikts, ka
       «šā gada 27. jūnijā pēc virknes darba kolektīvu, padomju un Latvijas PSR jaunatnes organizāciju komitejas iniciatīvas notika zinātnieku, žurnālistu, sabiedrisko un reliģisko organizāciju un to formējumu pārstāvju tikšanās, kur runāja par sabiedrisko spēku lomas pastiprināšanu pārbūves procesā. Tika atbalstīts priekšlikums par republikas sabiedrisko spēku apvienošanu konkrētās organizācijas formās. Šo iniciatīvu atbalstīja LPSR AP Prezidijs tikšanās laikā 1988. gada 1. jūlijā. Par darba grupas locekļiem konferences sagatavošanai izvirzīja: akadēmiķi J. Stradiņu, Rīgas darba kolektīvu padomju pārstāvju pastāvīgi darbojošās sapulces priekšsēdētāju 1. Gerčikovu, LPSR jaunatnes organizāciju komitejas priekšsēdētāju M. Baidekalnu, laikraksta «Padomju Jaunatne» redaktoru A. Cīruli. Tikšanās gaitā piedalījās LPSR AP Prezidija sekretāre V. Klibiķe.»
       Ziņojumā stingri noteikts, ka Tautas frontei ir jāatzīst esošā konstitūcija, bet tās tiesības izteiktas šādi:
       «...Nākt ar Likumdošanas iniciatīvām, piedalīties valsts orgānos, izstrādājot tajos tautsaimniecības, sociālās un kultūras programmas, izvirzīt savus kandidātus republikas, vietējos un augstākos varas orgānos, tiesības uz pārstāvniecību likumdošanas un izpildu orgānos, tiesības kontrolēt šo orgānu pieņemto lēmumu izpildi, veikt sabiedriskās domas un iedzīvotāju vajadzību pētīšanu ar tam sekojošu griešanos pie valsts, padomju, partijas orgāniem ar priekšlikumiem par šo vajadzību realizācijas ceļiem, tiesības realizēt vispārpolitiskos pasākumus, neizejot aiz sociālisma rāmjiem, sociālistiskās kopdzīves pamatiem, organizēt masveida sabiedriskos darbus, saistītus ar ekoloģisko apstākļu uzlabošanu, pilsētu, ciematu un lauku labiekārtošanu, kultūras pieminekļu sakārtošanu, Iabdarības pasākumu rīkošanu.»
       Pēc 5. jūlija kompartijas Centrālkomitejas biroja sēdes lēmuma Tautas frontes dibināšanas konferenci ir paredzēts sasaukt 1988. gada septembrī. Atzīmēts, ka šis darbs jāizvērtē tuvākajā Latvijas kompartijas biroja sēdē. Organizēs un vadīs šo procesu A. Gorbunovs, - tas pats, kas, būdams kompartijas Centrālkomitejas sekretārs ideoloģiskajos jautājumos, katru dienu līdz pulksten 10.00 saņem uz sava galda VDK ziņojumus par to un tiem, kas grauj komunistisko režīmu okupētajā Latvijā. A. Gorbunovs ir arī tas, kurš dod «vadošus norādījumus», kā «izsmalcinātāk» rīkoties ar tiem, kas grauj šo režīmu...

(Turpinājums sekos)
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/17_julijs/lapa6.htm