Dievs, svētī vai «galdiņ, klājies»!

19. nov 2010. 10:11

Mēs dzīvojam tradiciju, paražu un rituālu pasaulē. Šīs iemaņas mēs gūstam no mūsu vecākiem, no skolas biedriem, darba kolēģiem, tajās mūs iesaista valsts vara, sabiedrība un tās mēdzam apvienot, dažādot un pielāgot savām vajadzībām. Viss beidzas ar to, ka kļūstam par tradiciju, paražu un rituālu vergiem, zaudējot būtību un jaucot ejamo ceļu ar mērķi. Rituāli un tradicijas ir vajadzīgi, bet tas ir tikai ceļš uz mērķi, nevis pats mērķis. Tas ir tikai palīglīdzeklis, nevis pati būtība. To būtību jeb nolūku, ar kādu tas viss tika radīts un ieviests, mēs vairs nesaprotam un pat nevēlamies zināt. Mēs aiz dažiem kokiem vairs nespējam saskatīt mežu. Mēs kļūstam manipulējami un mūsu pretinieki to izmanto. Mūs virza, vada, mums diktē, bet mēs nedomājot klausām un pakļaujamies. Uz jautājumu, kāpēc tā darām, atbildam – tā vajag. Līdzīgi rīkojas arī daži mācītāji, nevis izskaidrojot, ko, kā un kāpēc, bet sakot: tāda ir Dieva griba!

Dienu, kurās to var ļoti izteikti vērot, mums ir daudz. Viena šāda ir 18. novembris. Ja rakstos, runās, sarīkojumos kāda augstāka vara samainītu datumus vietām, mēs to nepamanītu. Līdzīgi, kā bija padomju laikā partijas kongresos, konferencēs, plēnumos. Vienu un to pašu sakāmo varēja atkārtot no gada gadā un vienas un tās pašas «patiesības» derēja visur un par dzirdēto un redzēto klausītāji un skatītāji nedomāja, jo bija iemācījušies skatoties neredzēt un klausoties nedzirdēt. Šo netikumu esam mantojuši no padomijas un atbrīvoties no tā nebūs viegli.

Bet atgriezīsimies pie 18. novembra.

Mūsu valsts himna sākas ar vārdiem: Dievs svētī Latviju... Kāpēc lūdzam mūsu dzimteni svētīt? Vai lūdzot kādu ko izdarīt mūsu labā nemēģinām uzkraut savu darāmo citam? Un pats vārds lūgt ir neveiksmīgs latīņu vārda tulkojums. Daudz precīzāk oriģināla būtībai atbilst: sarunāties nevis lūgt. Mēs varam lūgt Dieva palīdzību tais darbos, kuŗi ir pār mūsu spējām, bet mūsu vēlmes ir jāapstiprina ar savu dalību. Tikai redzot mūsu centienus Dievs palīdzēs un svētīs, bet tos, kas vēlas, lai Dievs dara viņu darbus, pilda viņu pienākumus, Dievs neuzklausa un tas jau ir par mums.

Kāpēc pirms 2000 gadiem nāca Jēzus Kristus? Un ko viņš tādu cilvēku labā paveica?

Pabaroja ar vienu zivi 5000 izsalkušos? Bet, cik izsalkušo bez šiem bija pasaulē? Viņš piedzima žīdu ģimenē, bet žīdi bija paverdzināta tauta un viņš pat savu tautu neatbrīvoja no verdzības. Viņš neiedeva tai neatkarību. Viņš nekad neiebilda pret pastāvošo vergturu iekārtu un nekad neapšaubīja tā brīža politisko kārtību un likumus. Viņš nekad nerunāja par polītiku un nerunāja par valstu ekonomiku, viņš neko nedeva kultūrai, viņš neieviesa taisnīgus likumus un tādējādi neuzlaboja cilvēku dzīvi. Viņš cilvēcei nedeva to, pēc kā tā alka. Viņš izārstēja dažus slimos? Bet cik tolaik bija slimo un nabago? Viņš taču to visu varēja izdarīt! Viņam taču nebija nekā neiespējama. Viņš taču ir Dievs! Bet viņš to nedarīja, jo zināja, ka cilvēkiem pašiem pēc tā ir jātiecas, pašiem par to ir jācīnās. Pastāvīgi saņemot visu vajadzīgo gatavu, ļaudis pieradīs nestrādāt un vienmēr tikai gaidīs uz kāda žēlastību. Bet ar laiku viņi jau sāks uzskatīt, ka kādam citam ir pienākums viņus barot. Ka kādiem citiem ir jānodrošina viņu valsts eksistence un viņiem ir tiesības izmantot šo citu darba augļus. Viņi paturēs tikai tiesības un ignorēs pienākumus.

Jēzus Kristus mūsdienu skatījumā bija nabadzīgs, bez polītiskās ietekmes, viņu necienīja paša tautieši. Un tas ir tas Dievs, kuram lūdzam svētību! Par ko? Kā ir patiesībā? Ko patiesībā vēlamies un kādu dievu meklējam? Tādu, kuŗš mūs pabaros, pateiks ko un kad darīt, un vēl piespiedīs mūs to veikt. Sagādās mums pietiekoši dažādas izklaides un atpūtas iespējas. Kurš mūs izārstēs no slimībām, dos mums kultūru, ieviesīs taisnīgus likumus. Kuŗš iznīcinās valstu un tautu nesaskaņas, visus līdzekļus ko valstis tērē militāriem mērķiem izlietos labklājības celšanai un beigu beigās kļūs par pasaules imperatoru. Lūk, kas mums vajadzīgs! Mums patiesībā nav vajadzīgs tāds Dievs, kurš palīdz mums mūsu smagajos darbos, tāds Dievs, kurš aicina sēt un pļaut, kurš aicina izglītoties un pašiem organizēt savu dzīvi. Mums vajadzīgs tāds, kuram varam uzkliegt: «Dievs svētī!» un viņš visu izdara mūsu vietā. Vai tikai izrunājot un dziedot vārdus: «Dievs svētī» patiesībā nedomājam: «galdiņ klājies»? Un negaidām, ka šie burvju vārdiņi sagādās mums visu nepieciešamo, jo pašiem ar tādiem «sīkumiem» nav laika nodarboties, mums ir «svarīgākas» lietas? Bet tas Dievs, kurš nāca pirms 2000 gadiem, mums patiesībā nav vajadzīgs. Viņš taču mūsu labā neko neizdarīja. Vai tad Viņš pārtrauca karus, ciešanas, badu, slimības? Nē! Vai Viņš piespieda cilvēkus kļūt labākiem, labsirdīgākiem, tīrākiem, gaišākiem? Atkal nē! Bet ko tad viņš izdarīja? Kāpēc esam sacēluši tik daudz dievnamu, sadrukājuši tik daudz grāmatu, gleznojuši gleznas, komponējuši dziesmas? Teiktais daudziem nepatiks un daudzi pat līdz šai vietai neizlasīs, bet paskatieties apkārt, līdzīgi jau sen raksta laikrakstos, žurnālos, rāda TV un citur. Viņa atnākšanas lietderība jau tiek atklāti apšaubīta un noliegta. Mēs nespējam saskatīt un izprast Viņa atnākšanas mērķi. Vai tad tiešām domājat, ka Dievs ir bezjēdzīgs, spējīgs rīkoties bezjēdzīgi un atnāca krustā mirt kāda sadistiska prieka pēc?

Jēzus Kristus nenāca ar nolūku mainīt ārišķīgo, viņš vēlējās mainīt mūsu iekšējo pasauli. Lai mēs ar citu iekšējo pasauli paši prastu izveidot arī citu apkārtni ap sevi. Citu, daudz taisnīgāku valsts iekārtu ar godīgāku pārvaldi un efektīvāku medicīnas aprūpi, izskaustu citu pakļaušanu un izmantošanu, paši atbilstoši savam iekšējam garīgumam pārtrauktu karus.

Arī tagad, ja ieklausīsimies viņa sludinātajā, patiesi atvērsim viņa aicinājumam savas sirdis, mēs spēsim ieraudzīt rūgto patiesību, kas notiek ar mūsu dzimteni Latviju.

Tad Dievs mums palīdzēs ieraudzīt patieso ainu un rast pareizos risinājumus. Atjaunot mūsu valsti bez Dieva palīdzības mēs vieni nespējam un pēdējie divdesmit gadi par to liecina. Bet ar dievpalīgu latvietis tūkstošiem gadu darbus sāka un darbus darīja. Mums ir jāapzinās, ka patiesi neatkarīgas Latvijas šodien nav. Tā aizvien vēl ir Krievijas varā. Tikai ieroči šodien ir citi. Tanku vietā ir bankas, aviācijas vietā ir nelatviešu uzņēmumi, kājnieku vietā ir kolonisti... Mainījusies ir iekarošanas un pakļautībā turēšanas taktika, bet būtība un rezultāts nē.

Cik senlatvieša dvēsele bija uzticīga citiem, pieejama krāpšanai, tik tagad esam sastinguši neticībā. Mūsu neticība sniedzas tiktāl, ka neticam vairs paši sev, savām spējām veidot savu nākotni. Šī neticība ir kļuvusi par mūsu verdzības un mocību cēloni. Mūsu senči bija kristīgāki par viņu kristītājiem, bet mēs neticam. Un ja arī ticam, nelietojam dzīvē šos mūsu garīgos spēkus. Tikmēr mūsu agresīvais austrumu kaimiņš arvien vairāk apzinās un izmanto mūsu nespēju tam pretoties.

Sāksim ar mazumiņu. Dziedot mūsu himnu, patiesi lūgsim, lai Dievs mūs svētī. Lai dod mums to, ko esam pelnījuši un atalgo mūs atbilstoši mūsu rīcībai. Negaidīsim no Viņa nepelnītas dāvanas un nelūgsim bez degsmes un pašu līdzdalības darāmajā. Notrausīsim putekļus no mūsu novārtā pamestajiem pienākumiem un sāksim tos pildīt ar mazumiņu. Sakopsim sevi un savu ģimeni garīgi un tad garīgai sakoptībai sekos arī politiskā un mantiskā. Un apzināsimies, ka mēs vieni nespējam stāties pretī pasaules ļaunumam. Bet ar Dieva palīdzību mēs to varam uzveikt. Ja būsim patiesi tad Dievs mums palīdzēs. Viņš jau mums palīdz: Viņš neļauj mūsu pasaulē ienākt tik lielam ļaunumam, kādu cilvēki ar Viņa palīdzību nespētu uzveikt.

Pretējā gadījumā pasaule jau sen būtu iznīcināta.

Biedrība «Latvietis»
2009.g.
Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=2943

Atslegas vārdi: himna0

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (6)

Dzēsts profils 19. nov 2010. 18:53

Pēdējā pētijumā kuru ievēroju žīdi nebūt nebija vergu tauta .Un man jau ar himnas vārdi:Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos.....    labāk patiktu,bet?

Kaspars B. 19. nov 2010. 18:47

Tad jau Tu, Vasilij, bez sievas dzīvodams esi kļuvis bagāts...:D

Dzēsts profils 19. nov 2010. 18:16

Jā,dzied jau visi bet dara pretējo.Pēc darbiem būs jums viņus pazīt.....

Vasilijs P. 19. nov 2010. 18:09

man nav sievas....

Kaspars B. 19. nov 2010. 17:37

Un? KO ar to gribēji teikt, Vasilij?

Vasilijs P. 19. nov 2010. 10:14

Mana sieva loti rupejas par maniem radiem...nosuta vainagus pec piederibas..pieskata manus bernus...vispar ir garambrauceja,un loti mil mani.

Autorizācija

Ienākt