Kādas ir mūsu pirmās asociācijas, kad dzirdam vārdu „radikālisms”? Kaut kas līdzīgs, it kā dzirdētu vārdu „terorisms”. Vai ne? Taču vai tiešām tas viss ir tik ļauni?

Mēs, savā ikdienā nemaz nemanām, ka bieži rīkojamies radikāli, Piemēram: mēs mainām ēku vai teritorijas plānojumus. Tā arī ir radikāla rīcība. Vēl? Atņemam vistām to, vēl pasaulē nenākušos mazuļus – olas. –Arī tā ir radikāla rīcība. Nu labi, tagad mazliet nežēlīgāk. Iedomāsimies beķeri. Parastu beķeri, kas katru dienu cep maizītes, kas mums tā garšo. Kas gan tur radikāls, Jūs droši vien vaicāsiet. Bet vai esat padomājuši par milzīgo holokaustu ko šis beķeris veic pret rauga baktērijām? Cik šo dzīvo būtņu viņš iznīcina, un viss tikai tādēļ, lai mēs varētu apēst gardu maizīti. Vēl? Kādi mēs paši esam? Vai mūs nemoka sirdsapziņas pārmetumi, kad iznīcinām milzumu dzīvu būtņu lietojot dezinfekcijas, dezinsekcijas vai deratizācijas līdzekļus? Kad lietojam ārsta izrakstītas antibiotikas? Nāksies atzīt. Mēs, ar radikālām metodēm panākam, vai vismaz cenšamies panākt sev vēlamo rezultātu.

Un tagad paraudzīsimies no šī skatu punkta uz polītiskajiem procesiem mūsu sabiedrībā. Vai tas ir radikālisms, ja latviešu tautai piederīgie vēlas godināt savus varoņus kādā datumā, kas nav pieņemams pastāvošajai varai šajā teritorijā? Vai tas ir radikālisms, ja latvieši, Latvijas teritorijā, savai valodai vēlas galvenās valodas statusu? Vai tas ir radikālisms, ja latviešiem nepatīk cilvēki, kas neciena latviešu tautu, un bieži par to pat ņirgājas? Nē. Tas nav radikālisms, jo šie piemēri nav rīcība.

Un tagad – Vai tas ir radikālisms, ja cilvēki iebilst laupītājam? Jā. Šāda iebilšana noved pie radikālas laupītāja pārmācīšanas. Un tas ir vienīgais veids, kuŗu respektē laupītājs.

Vai tas ir radikālisms, ja latvietis, neskatoties uz varas liktiem šķēršļiem godina savus varoņus. Nevis klusiņām, mājās, ģimenes lokā, bet nekautrējoties, izrādot varoņiem pienākošos cieņu. Jā, tas ir radikālisms, jo pateicoties šādai rīcībai daudziem cilvēkiem (ne tikai tiem kas piedalās) radikāli palielinās pašcieņa, rodas kopības sajūta, un tauta kļūst saliedētāka.

Vai tas ir radikālisms, ja latvietis, Latvijā, ar citas tautības iedzīvotāju runā latviski? Bieži vien jā, jo nav noslēpums, ka pēc otrā pasaules kaŗa iebraukušie cittautieši latviešu valodu nicina. Tajā runāt viņiem princips neļaujot. Sajutuši varas nevēlēšanos palīdzēt latviešu tautai, šie okupanti un viņu pēcteči turpina latviešu valodas pazemošanu. Katrs, kas aizstāv latviešu valodu ir radikālis.

Vai tas ir radikālisms, ja latvietis iestājas par to, lai latviešiem Latvijā … vēlreiz – latviešiem Latvijā būtu pirmtiesības. Tas nozīmē tādus pasākumus, lai latviešu tauta spētu atgūt pašcieņu, saglabāt savu kultūru un attīstīt to, uzlabot dzimstību, un visbeidzot – kļūt saimniekiem pašiem savā zemē. Latviju – pirmkārt latviešiem. Starptautiskās likumu normas to neaizliedz. Jā tas ir radikālisms, taču bez tā latviešu tauta ies bojā.

Mūsu pretinieki – tie, kas tīko aizņemt latviešu tautas vietu, viņi nekaunas būt radikāli….