Tu man neteici - mīlu,
tu teici - pie tevis jūtos kā mājās,
un man gribējās spilvenu noglāstīt,
kur tavi sapņi ar manējiem sarunājās.
Man gribējās maigi tos putekļus noslaucīt,
kur mūsu nedienu smagums krājas.
Pie tevis jūtos kā mājās.
Un vārdos izteikts tik daudz,
ka domas,
pat domas par tevi
skūpstoties satuvinājās.
Tu neteici - mīlu,
bet acīs tev asaru rasa
ar saules zaķēniem rotaļājās,
un uzausa saulains mums rīts,
vakars ar zeltainu maigumu
iegrima mākoņu dūnās,
mūs abus tais gaišzilās sapņu pļavās
atkal paņemot līdz.
Es nesaku - mīlu,
bet tu jau tāpat to zini,
cik ļoti tiek ilgots
un patiesā mīļumā sagaidīts
katrs kopīgais vakars
un možais cerību rīts.
Tavas un manas
laimīgās zvaigznes
joprojām krīt.

/Gita Āboliņa/