Man jau, taisnību sakot, vienalga, streiks jau tāpat neko nedos...Atceries, pirms gadiem sešiem viena dullā sacēla pakaļkājās visu Latviju ar savu badošanos... Un ko viņa panāca? Nu, rakstīja skolas atbalsta vēstules, konjungtūrists Olmanis sasauca ārkārtas izglītības darbinieku konferenci... Visi šūmējās, šūmējās... Ievēlēja kaut kādu komisiju vai komiteju sarunām ar valdību... Nāca gan Vaivads, gan Ābiķis... Viņi taču ņirdza skolotājiem ģīmī!... Bet to dullo, nu to, kas to badastreiku pieteica, pēc gada, kad viss norima un pieklusa, palūdza no Angļu ģimnāzijas aiziet: tāda skandāliste skolā neesot vajadzīga...Un nekas nemainījās. Sabiedrībai tika izskaidrots, ka skolotāji izprot valdības grūtības un iecietīgi gaidīs, kad finanses valstī uzlabosies. Zini, kā pret iecietīgiem pie mums izturas? Tieši tāpat kā padomju laikā! Toreiz bija tāds gadījums. Strādāju tolaik internātskolā un bija man tāds bezgaljauks puisēns audzināmā klasē. Tāds Guntiņš. Viņš bija prom no ģimenes tālab, ka piecu cilvēku ģimene mitinājās vienā divpadsmit kvadrātmetru istabiņā. Es biju klāt, kad no izpildkomitejas ieradās pārbaudīt sadzīves apstākļus; komisija pastāvēja uz sliekšņa, paskatījās un devās prom, noteikusi: kā dzīvojāt līdz šim, tā arī turpiniet. Tieši tāpat arī skolotāju pacietība un panesība tiek ļaunprātīgi izmantota.
       Šķiet, divus gadus pēc badastreika iniciatīvu pārņēma 49. vidusskola. Toreiz, atceries, notika tas grandiozais skolotāju gājiens: galvgalis jau iepretim Ministru Kabinetam, aste vēl pie Iekšlietu ministrijas lokās... Vai, Olmanis toreiz gandrīz apčurājās: bija solījis augšām, ka gājiens būšot mēms, bet skolotāji iedrošinājās pie MK apstāties un saukt Gaili!
       Nu, un vai kas mainījās? Nekas! Avīzes parakstīja, parakstīja, un viss. Ak, tā, šķiet, par pāris latiem palielināja pedagogiem aldziņu...Tu zini, kāda ir visaugstākā skolotāja algas likme? 77! Uz papīra, bruto, tā teikt. Atņem 8% ienākuma nodokli, 25% – sociālo, kas paliek? Obligātie ikmēneša maksājumi par dzīvokli, par transportu, cik paliek, ko? Varētu kāds svara vērotājs kopā ar dietoloģi Neimani izkalkulēt, cik putraimu dienā skolotājs drīkst pats apēst, cik saviem bērniem noskaitīt, lai tie ne izdiltu, ne no bada uztūktu...
       Agrāk skolas vismaz nodrošināja skolotājus ar krītu un papīru... Tagad, ja gribi uz tāfeles ko uzrakstīt, pērc pats...Visās skolās esot kopējamās mašīnas, varot pavairot izdales materiālus, cik tik vajag... Kopējamie jau ir gan, tikai pulveŗa iegādei naudas nav, papīram – nav... Gribi strādāt – pērc pats! Tu jau tos pavairotos uzdevumus, jautājumus vai testus dosi skolēniem, lai viņi vingrinātos vai atbildētu; loģiski būtu, ja vecāki samestu kolekti, bet ministrija saka: izglītība pie mums ir bez maksas, nedrīkst naudu prasīt... Telpas skolēni paši kopj. Labi. Tikai spainis, pārdesmit gadu kalpojis, deformējies un caurs, jaunu neviens nedod, neesot naudas, ja gribi, pērc pats... Kāda te vairs darba kultūra un estētiskā audzināšana...
       Goldei ministres krēslā sēžoties, tika nosaukti skaitļi, cik skolu esot avārijas stāvoklī, cik apdraud bērnu dzīvību... Skolas brūk ne tikai fiziski, izglītības sistēma taču ir sagrauta! Nav lielas starpības, bērns klaiņo vai, deviņus gadus nosēdējis skolā, aiziet projām, būdams alfabēts, kas dzimtajā valodā raksta ar 20–30 kļūdām. Kā tas var būt, tu saki? Pavisam vienkārši: pirms gadiem četriem augšgals izlēmis, ka skolēns pārceļams uz nākamo klasi arī tad, ja ir nesekmīgs piecos priekšmetos. Vienvārdsakot, nav vairs tās barjeras, pie kuŗas, vienalga, kāda iemesla dēļ nonākot, viņam pasacītu: stop, čalīt, šito neapguvis, tu nevari tālāk tikt!..
       Un tad teleekrānā viens spalvains purns vēl sāk vāvuļot par vienādām starta pozīcijām! Nu, labi, to viņš par augstāko, ka nav vajadzīgas budžetgrupas... Kāds vienāds starts var būt viņa meitai un tam ierindas skolotāja bērnam, kuŗa tēvs divreiz mēnesī pārnes četrdesmit latēnus!...Tai gadījumā, ja dabūjis pusotras slodzes.
       Vai tie, kas par tām minalgām, minipensijām, pabalstiem un citām summām lemj, bērnībā ar tukšu maisu klapēti, vai? Laikam jau nē: savu kantoŗu budžetus jau viņi apstiprina ohoho! Izglītībai, medicīnai, kultūrai – pēc pārpalikuma principa... Vajadzētu vienu gadu veikt eksperimentu: skolām, ārstiem, kultūrai apstiprināt tik, cik prasa (pārmēram jau viņi nepratīs paprasīt, raduši knapināties), bet paši lai patur, cik paliek pāri... Kāpēc ne? Desmit gadus bez attīstības koncepcijas nogramstījušies, vēl vienu gadu taču var atļauties... Štruntīgāk jau nu nebūs... Vismaz mums nē.
       Streikot? Paklau, vai tas nav kārtējais idiotisms, kas iespējams tikai pie mums: ar streiku mēģināt piespiest valdību pildīt likumu? Nē, es jau, protams, nebūšu streiklauzis, tikai man daudz vairāk pa prātam būtu, ja ne tikai skolotāji, bet visi – mediķi un sanitāri, kino-, foto- un citi mākslinieki, šofeŗi un vilcienu mašīnisti – saproti, visi, nē, nevis streikotu, bet ierastos tur, Rīgā, pie tām divām ēkām, ar vircā mērcētām rungām un pasniegtu tādu mācību stundu, kādu tie pelnījuši.
       Streiks? Tas der tad, ja valdība ir tavējā, tikai kādā niekā nošāvusi greizi...

Aurēlijs Šikolamzaks,
Pašķēles pamatskolā
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/25_novembris/lapa8.htm