Avīzes, TV un radio turpat divus mēnešus ik dienu zelēja 16. marta tēmu. Otrdienas rītā Rīgas radio no pieciem rītā mala latviešu kaŗavīru atceres tēmu vai ik pēc desmit minūtēm. Kāds varēja būt cilvēku noskaņojums, dodoties gājienā, vai tiem, kas vienkārši gribēja to noskatīties pie Brīvības pieminekļa?
       Abpus piemineklim jau stundu agrāk ar smīnīgiem un ļauniem viepļiem pulciņos slāja pavecas bijušās okupācijas iestāžu krieviskās darbones, dažāda vecuma krievu oficieri – dažs pat ar tradicionālo pižiku galvā - klīda jaunekļi ādas tužurkās un melnos kreklos. Skanēja pa glupam jociņam: ti tože na rastrel prišol? (Vai tu arī uz nošaušanu atnāci?). Kāds latvietis brīnījās: kāda viņiem daļa un teikšana par Latvijas lietām? Cits viņu zobgalīgi pamācīja: I nerunā! No Latvijā atstātajiem okupantu oficieriem un viņu jaunajiem molodčikiem bez pūlēm acumirklī var saformēt divus armijas korpusus!
       Drūma, draudīga iespējamība. Vai par to kāds domā?
       Bet veco kaŗavīru gājiens pie Brīvības pieminekļa izdevās! Gaŗa jo gaŗa gājēju kolonna, plīvojot sarkanbaltsarkanajiem karogiem, veselu stundu virzījās no Vecrīgas uz ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. No divpadsmitiem līdz vieniem visi vēl nebija paspējuši nolikt ziedus. LNT savās vakara ziņās tīši centās mazināt notikuma nozīmi: bija kādi 500 gājiena dalībnieki un ziedu nolikšana vilkās… 40 minūtes.
       Naidīgie viepļi atkāpās tālāk. Skanēja aplausi, latviskas dziesmas. Visvairāk dziedāja jelgavnieču pulciņš. Valdīja gaiša svētku noskaņa. Satikās un apkampās veci draugi, ciešanu un likteņa biedri. Latviska gaisotne valdīja pie Brīvības pieminekļa!

       Ko pēc tam rakstīja avīzes? «Krištopāns gājienu pielīdzina dzērāju kautiņam,» pirmajā lappusē vēstī Diena 17. martā. Nu ko gan citu no Krištopāna varēja gaidīt? Viņu satracinājusi daudzu - tiesa, mūsu izpratnē ne pārāk daudzu – Saeimas deputātu piedalīšanās gājienā pie Brīvības pieminekļa. Tik prasta zūdīšanās vairāk būtu piestāvējusi lielās kaimiņvalsts polītiķiem, bet Vilim?! Ai, ai, ai!
       Neatkarīgā trekniem burtiem sauc: kā izravēt ierakumus? Pārmetumi, kaunināšana… Dīvaini, ka Neatkarīgā vēl joprojām apgalvo, ka ir neatkarīga!
       Bet 16.marta diena tūkstošiem ļaužu visā Latvijā paliek atmiņā kā saulaina atkalredzēšanās un atmiņu diena. Ziedi pie atbrīvošanās cīņu pieminekļiem Rēzeknē, Balvos, Valmierā, Liepājā un citur. Dobeles avīzīte Zemgale pirmajā lappusē rāda, ka todien pie atjaunotā Kārļa Zemdegas veidotā pieminekļa daudz ļaužu, gaišas sejas, un stāsta, ka tā diena dobelniekiem bijusi svētku diena.
       Ļaužu tūkstoši 16. martā piepildīja laukumu un ietves pie Brīvības pieminekļa par spīti latviešu tautas ienaidniekiem un Krištopāna mutes bajārībai.

Pēteris Stivriņš
1999.g.