16.03.2011.
Autors: Māris Ruks, Dr. phil..

Par 16. martu runāts ir ļoti daudz: spriests, pārspriests, nopietni pieminēts un ciniski biedēts. Saeima kalendārā to ievietojusi kā svinamo dienu, tad atkal savādā kārtā izņēmusi. Un, neraugoties uz to, katru gadu 16. marts tiek pieminēts. Un tam ir svarīgs pamats. Latvijas valsts pēctecības jēga un nozīme.

16. marta datumam ir simboliski latviska nozīme. 1944. gada 16. martā sākās kauja Veļikajas upes austrumu krastā – pirmā kauja, kad abas Latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. – cīnījās kopā, turklāt vienīgo reizi visa kara laikā latviešu vadībā. 1952. gadā latviešu karavīru organizācija "Daugavas vanagi" nolēma 16. martu nosaukt par Latviešu leģiona dienu, un tā vienmēr tikusi pieminēta.

Var gari un plaši diskutēt, kā būtu bijis labāk toreiz – aktīvi cīnīties vai nogaidīt kara beigas, tomēr jau 1946. gadā tika starptautiski atzīts, ka Latviešu leģions cīnījās nevis par nacismu, bet par Latvijas valsts neatkarību pret sarkanarmiju un Staļina despotismu to iespēju robežās, kādas tolaik pavērās. 1950. gadā to oficiāli atzina arī ASV. Turklāt bez Latviešu leģiona cīņu panākumiem nebūtu iespējama arī latviešu aktīvā trimda brīvajā pasaulē ilgus gadus. Un vēl – izrādot īpašu kaujas prasmi, varonību un izturību milzīga pārspēka priekšā, latviešu leģionāru vairākums no Kurzemes cietokšņa cīnījās nacionālo partizānu vienībās.

Tieši 16. martā būtu jāuzdod jautājums – cik aktīvi ir strādājuši LR Ārlietu, Izglītības u. c. ministriju ierēdņi, lai visplašākai sabiedrībai aktīvi skaidrotu Latvijas valsts pēctecības jēgu un nozīmi Otrajā pasaules karā un vēlākos gados.

16. martam tuvojoties, žurnāliste S. Upleja savulaik Ēlertes "Dienas" manierē šajā laikrakstā ievietojusi tādu kā pamācību: "Apzināties sevi kā daļu no vēsturiskā audekla, lai kāds tas arī būtu, nevis izraut vienu pavedienu un agresīvi vicināties ar to politisku mērķu vārdā – tāds ir mans padoms nesamierināmajiem aktīvistiem, kuriem pavasaris Latvijā nu jau gadu no gada saistās /../ ar vecu aizspriedumu uzkurināšanu plašākai sabiedrībai īsti neizprotamu mērķu vārdā."

Atceros Latviešu karavīru biedrības priekšnieka Nikolaja Romanovska teikto 1999. gadā par to, ka leģionāru paaudzei Otrais pasaules karš vēl nav beidzies, jo tagad turpinoties psiholoģiskais un ideoloģiskais karš, kas nav mazāk bīstams. Pēdējos gados uzbrukumi 16. martam ar saukli par nesaprašanu ārzemēs jau iezīmējas gaužām komiski. Šogad S. Upleja raksta citādi: "Jājautā 16. marta un 9. maija aktīvistiem: kāda jēga no aklas sava "pavediena" pārākuma pasludināšanas pār citiem, ja tas vien vēl vairāk saārda kopējo audeklu?"

Pretstatīt vai sastatīt 16. martu un 9. maiju ir ļoti negodīgi – Eiropas valstis Otrā pasaules kaŗa beigas piemin 8. maijā. Un jājautā arī, par kādu kopējo audeklu runā žurnāliste, kurai tāds jēdziens kā vēsturiskā atmiņa, šķiet, nav īpaši labi pazīstams.

Savulaik kompartijas programmā bija īpaši svarīgs jēdziens "padomju tauta", respektīvi, bezdomu pūlis, kas runā vienā – krievu – valodā un galma dzejnieki šo iecerēto ļaužu masu dažkārt salīdzināja gan ar jūru, gan sauli, gan audeklu.

16. marts nav tā diena, kad apcerēt padomju dzejdaru veikumu, bet gan ļoti nopietni pārdomāt, kāpēc mūsu nacionālās pretestības cīnītājiem, kādi bija latviešu leģionāri, "oficiālajā" kalendārā joprojām nav savas svētku dienas.

Un kāpēc vērojama tik milzīga atšķirība Lestenes brāļu kapu ansamblim un Pārdaugavas "atbrīvotāju" veidojumam, kas pretdabiski iecelts mūsu Uzvaras laukumā – tieši tajā vietā, kur 1938. gadā notika 9. Vispārējie latviešu dziesmu svētki.

Vēsture ir pilna pavedieniem, tikai vajadzētu tos rūpīgāk saskatīt.

avots - Latvijas avīze Nr.52(4238) 16.03.2011