Skatoties un klausoties pasaules un Latvijas masu mēdiju sacelto kņadu ap Konrādu Kalēju kā iespējamo līdzvainīgo masu slepkavībās Otrā Pasaules kaŗa laikā, neviļus rodas vairāki neatbildēti jautājumi. Kāpēc tieši tagad un tieši par Konrādu Kalēju? Un kāpēc žīdu organizācijas cenšas panākt, lai Kalēju kā Austrālijas pilsoni izdod un tiesā Latvijā? Varbūt kādam ļoti gribas kārtējo reizi nomelnot Latviju pasaules acīs, parādīt latviešus kā žīdu šāvējus un līdzvainīgus kaŗa noziegumos, lai tādējādi tos vieglāk ietekmētu? Bet varbūt ir ieplānots pieprasīt, lai Latvija, līdzīgi Vācijai, maksātu Izraēlai kontribūciju?
       Lai kā arī tas nebūtu, Konrāda Kalēja vajāšana vairāk atgādina viduslaiku raganu medības, ko pēc Vīzentāla centra scenārija rūpīgi veic žīdu organizācijas visā pasaulē. Vīzentāla centrs aicina ierosināt krimināllietu pret Kalēju, balstoties uz publikācijām presē. Bet vai tad lietas ierosināšanai par pamatu nekalpo pierādījumi nevis preses publikācijas? Kalējs nav slēpies Dienvidamerikas mūža mežos, izvairīdamies no atbildības, bet gan atklāti dzīvojis brīvajā pasaulē, un, es nešaubos, ja viņš patiešām būtu vainīgs, tad jau sen visi pierādījumi būtu savākti un viņš būtu tiesāts līdzīgi citiem, kas vainojami noziegumos pret cilvēci. Taču iespējams, ka trūkstošie «pierādījumi» vai «liecinieki» vēl tikai tiek «cepti»? Laikraksts Diena nesen rakstīja par Šveicē ierosināto tiesas prāvu pret holokausta viltus upuri, tā ka nebūs jau pirmā reize ar pīpi uz jumta.
       Kas attiecas uz Konrādu Kalēju, man ir nepieņemama šī žīdu kopienu inspirētā vajāšana pret cilvēku, kas nav tiesāts un atzīts par noziedznieku, tāpat kā nav pieņemams, ka Latvijas Radio paziņo: «Kara noziedznieks Kalējs pamet Lielbritāniju», un trīs dienas pēc kārtas LNT ziņās teica «aizdomās turētais nacistiskais noziedznieks». Nevainības prezumpcija attiecas uz visiem, un kādu cilvēku par noziedznieku var atzīt tikai ar tiesas spriedumu, nevis pēc preses publikācijām.
       LR Krimināllikuma 74. pantā par kaŗa noziegumiem, lasām, ka par kaŗa noziegumiem uzskata LR saistošos starptautiskajos līgumos aizliegtu kaŗa vešanas noteikumu un paražu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās territorijas civiliedzīvotāju, ķīlnieku un karagūstekņu slepkavošanā, spīdzināšanā, aplaupīšanā, aizvešanā vai norīkošanā piespiedu darbos, neattaisnojamā cilvēku un citu objektu postīšanā. Un Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 48. pantā par pierādījumiem tiek uzskatīti jebkuŗi fakti, uz kuŗu pamata izziņas iestādes, prokurors, tiesnesis un tiesa likumā noteiktā kārtībā nosaka sabiedriski bīstama nodarījuma esamību vai neesamību, šo nodarījumu izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.
       Šos faktus konstatē ar liecinieku liecībām, cietušā liecībām, aizdomās turētā liecībām, apsūdzētā liecībām, eksperta atzinumu, lietiskiem pierādījumiem, izmeklēšanas un tiesu protokoliem un citiem dokumentiem.
       Vai tā saucamā Kalēja lieta atbilst šīm likuma prasībām un tai ir pierādījumi?

Z. Gedroviča
2000.g.
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/02_janvaris/lapa2.htm