šī svelme dabā
ir kā jūtu uzliesmojums
kas dedzināt prot dvēseli
un nav tai veldzes ūdens lāsē
kas spētu atdzīvināt to
tik ļoti dziļi ielaižam mēs jūtas
pat nemēģinām prātu talkā saukt
un tikai gadiem ejot saprotam
ir dzīve pagājusi
un iespējas kas garām palaistas
varbūt mums pamēģināt
un dvēseli kā miesu atdot
karstai lāvai
un slotai smaržīgai
un tad uz upi prom
un nomazgāt līdz tīram
lai iemājo tur prieks
kā tikko dzimušai... (Sandija...)