Tu nāci kā zaglis
Lēniem soļiem
Klusi, klusi
Lai neviens nedzird
Un arī nepamana
Kā Tu nozodz manu sirdi
Un klusi devies projām
Atstājot mani apmulsušu
Bet Tu nepaliki nemanīts
Mēness spoži spīdēja tonakt
Un izgaismoja Tavu ēnu
Kas aizslīdēja gar sētas pusi
Uz bālu laternu apgaismotu parku
Es centos Tev sekot
Bet nespēju tik līdzi Taviem soļiem
Līdz Tu parkā aiz kāda koka apstājies
Aiz koka redzēju Tavu ēnu
Bet baidījos Tev tuvoties
Ja nu Tu izgaisti kopā ar manu sirdi
Manot manu svārstīšos
Tu pats iznāci no slēptuves aiz koka
Atklājot man savu seju
Un es to atpazinu
Tas biji Tu, ko biju tik sen gaidījusi
Te nu Tu biji tik tuvu man
Ar roku aizsniedzams
Es stiepu Tev pretim roku
Un Tu to satvēri
Turpmāk mēs roku rokā devāmies kopā
Viegli, liegiem soļiem
Pretim nakts burvībai