Uzvilcis sarkanus
Zābakus kājās,
Svētelis grāvjmalā
Pastaigā gājis.
Varžu meitām
Ar aci tas miedz,
Izliekas iznesīgs
Precinieks.

Uzcirties-mugurā
Uzvalku glaunu,
Mēģina bildināt
Vardīti jaunu.
Grozās, lokās,
Dejot to lūdz,
Ūdens rozi ar
Knābi tai plūc.

Vardei aiz brīnumiem
Mute stāv vaļā,
Nedzird ko māte tai
Kurkst balsī skaļā.
Mātei pa prātam
Nav precinieks,
Tādēļ tā savu
Svētību liedz.

Precinieks spēji
Ar knābi šķeļ gaisu,
Svētelim knābī
Jau vardīte skaistā.
Velti tā spārdās,
Velti tā sauc,
Notiesāt gūto
Svētelis trauc.
/Aijassmaids/