Apmaldīties miglā
Un ceļu atpakaļ neatrast uz mājām.
Mežā nomaldīties,
Un neatrast taku pa kuru reiz gājām.
Jūtās sapīties,
Un nezināt,
No kuras vietas sākām,
Un pazaudēts iemesls,
Kapēc mēs vispār to darījām.
Sākumā likās,
Ka bij jēga iespējām.
Bet tad kaut kas notika,
Un mēs paši to nesapratām.
Palaid mani,
Un neturi vairs,
Jo tas kas reiz bija,
To mēs pagātnē atstājām.
Savas jūtas mēs nenosargājām,
Un atnāca kāds,
Ko mēs neparedzējām,
Bet tas nav iemeslas palikt.
Iesim katrs uz savām mājām,
Un aizbērsim takas,
Pa kurām kopā reiz gājām.
Atslegas vārdi: dzeja18355
Vasilijs P. 24. jūl 2011. 11:43Iespejams tapat klats ar politiku.
Dzēsts profils
24. jūl 2011. 11:38jā, tā tas ir
Ārija x. 24. jūl 2011. 08:09
Tā paskumji...
Bet, kas jādara - jādara! Dažkārt tā vajag!