Sasniegts mērķis ir kā prieks, ko es sev sagādāju, piepildot kādu savu ieceri, sapni, vai vienkārši darot to, kas mani iepriecina. Es dzīvoju no jauna ik reizi, kad man kaut kas izdodas. Atdzimst sajūtas un vēl nepiedzīvotas emocijas, kad esmu ieguvusi to, pēc kā esmu tiekusies – pēc sapņa piepildījuma, pēc vēlēšanās vai vienkārši kāda sīkuma, kas sagādā prieku un uzvaras smaržu.

Brīžiem liekas, ka veiksme ir uzgriezusi man muguru, un viss, ko daru, sabirst sīkās drumslās, un tad gribas atmest visam ar roku. Un tad vienalga, no kuras puses pūš vējš, un ir vienalga, vai ārā spīd saule vai lietus līst. Bet viss, ko es vēlos iegūt, man nāk ar smagu darbu, taču tikai tā es varu sevi norūdīt, tikai tā es varu iemācīties būvēt no jauna sabrukušu ieceri. Laiks un pūles atmaksājas, tāpat kā neveiksmes. Nekas nenotiek tāpat vien, tam visam ir kāda būtiska nozīme, lai gan brīžiem tas viss liekas tik sarežģīti.

Par ko lepoties? Par ko priecāties, ja nekas nemainās? Tikai ar smaidu, ticību un pacietību var uzvarēt grūtības, nemitīgu iešanu uz priekšu, cīnoties ar nepārvaramiem šķēršļiem, kas ir manā ceļā. Tikai tā var nonākt līdz mērķim.

Bet es ticu, ka kādu dienu, atskatoties atpakaļ, es jutīšos par sevi lepna un jutīšu stabilitāti, stāvēdama uz svārsta, es būšu pārliecināta par paveikto, un nebūs grūti pateikt: „Lūk, es to paveicu, es paveicu neiespējamo! Redziet, no kurienes aust gaisma, šajā veikumā un pūlēs! Šī ir gaisma, ko esmu radījusi pati savām rokām un līdz ar šo gaismu ir dzimis jauns „es”, dzimušas jaunas jūtas pret dzīvi. Es jūtos lepna par sevi, mans stāvs izstaro gaismu un mirdzumu, es jūtu savas auras siltumu, jūtu, kā manī mostas jauna vēlēšanās „gāzt kalnus” , paveikt kaut ko neiespējamu, bet kas būtu pa spēkam.” Tikai, apgūstot un paveicot kaut ko jaunu, es atkal spēšu atdzimt. Katra dzīves pieredze nes sevī gaismu un spēku, ar ko iet tālāk un neapstāties līdz brīdim, kad nebūs sasniegta uzvara. Uzvara pār visu!

Ir jāizveido pašam sava gaisma, kura nāk no ieguldītā darba un no sevis paša. Tā ir pareizā izeja no situācijas, kas neļauj man izkļūt no tā, kur esmu iesprūdusi. Jāpanāk neiespējamais un jāiekaro pasaule ar kaut ko vienkāršu un gaišu, ar mīlestību, jo tikai tad būs iespējams ieraudzīt, kā tas notiek, ka „no gaismas, kas iecepta maizē – cilvēks var dzīvot taisns un sprauns un pat – piedzimt no jauna”. Ticēt sev, savam spēkam, savam sapnim, nebaidoties doties uz priekšu. Lai staro gaisma no manis, lai staro gaisma no katra, kas tic saviem spēkiem un sev!