Vēsture (līdz tikšanās brīdim)

Īstenībā viss sākās ar manu ģimeni...

Grāmatas, kurā es pirmoreiz tika Dzimtas Mājvietas ideju, mūsu ģimenē nonāca drīz vien pēc to nokļūšanas Latvijā. Daļa no tiem, kas lasa, noteikti zina, par ko es runāju. Tiem, kas nezina - tā ir grāmatu sērija "Skanošais Ciedrs".
Dzimtas Mājvietas ideja precīzāk tiek aprakstīta sērijas ceturtajā grāmatā.

Cilvēku reakcija pret grāmatām ir dažāda. Arī manā ģimenē tā bija. Vismaz mans brālis Ilmārs tikko noprotestēja  pret viņa iesaistīšanu tajos, kas ar tām saistīti.

Tās ir manas mīļākās grāmatas.

Tā apmēram kopš 12, 13 gadu vecuma (vai agrāk) sākās sapņošana un domāšana par 1 ha, kur veidot, un to, kā veidot savu Dzimtas Mājvietu.

Tālākā notikumu ķēdīte:
1) iestāšanās Bulduru Dārzkopības vidusskolā, kas sekmēja veiksmīgāku un praktiskāku pieeju Dzimtas Mājvietas projektam;
2) 2 nedēļu viesošanās ekociematā "Dziesmas";
3) Dzimtas mājvietu ciemata projekts;
4) Latvijas Dzimtas Mājvietas biedrības veidošana;
5) Dzimtas mājvietas vietas meklēšana.

Visi notikumi, izņemot 2. un 5., vēl turpinās.
02.09.2011.

Pirmā tikšanās ar savu Dzimtenes gabaliņu

Tā notika, savā ziņā, pateicoties Aigaram no Latvijas Dzimtas Mājvietu Biedrības darba grupas. Viņš ar savu interesi piebiedroties ceļojumā nedaudz paātrināja notikumu gaitu.

8. augustā mēs ar Aigaru, kurš tagad ir mans kaimiņš, devāmies  ciemos. Uz Taurupi. Braucām ar autobusu, pēc tam 7 km soļojām līdz mājai, kur vasaru pavadīja divi cilvēki, kas jau radīja savu Dzimtas Mājvietu. Jauns pāris - Anete un Oļegs. Mīl viens otru.
Meitenes vecāki piekrita tam, ka tajā vietā cilvēki veido Dzimtas mājvietas. Pagaidām gan vēl nevar pēc papīriem noformēt zemi uz radītāju vārda, tāpēc viss sanāk draudzīgi un tīri.
Pirmajā dienā mums abiem izdevās atrast savas vietu.
Aigars savu vietu atrada pirmais. Nedaudz vēlāk - es un ozoliņš.
Es biju paņēmusi līdzi savu ozoliņu (ar visu trauciņu, kurā viņš auga). Meklējot zemi, stibīju līdz. Izrādās, ka tieši ozoliņš palīdzēja noteikt, kur ir īstā vieta.
Vieta kā no sapņa. Reljefs bija pat labāks. Putni, daudz koku.
Pēc tam, kad es gāju tālāk, ozoliņš negribēja sekot. Viņš pat nosmērēja manu blūzi ar zemi.
Labi, gājām atpakaļ. Ozoliņš ar visu podiņu (no pieclitrīgas pudeles) palika mājvietā.
Netālu bija viena ābele. Pietika apēst vienu ābolu, lai būtu paēdis. Tur bija daudz interesantu ābeļu - daļa no senāka ābeļdārza.
Vakarā kaimiņi atnāca apskatīt mūsu vietas. Kā teica - ciemos pie jaunajiem kaimiņiem.
Es pat uztaisīju vienu kūleni no laimes. Tas bija brīnums.
Tonakt es pārnakšņoju pie kaimiņa. Viņam bija telts.
Nākamajā dienā mēs, kā mācējām, uzmērījam robežas, pastrādājām savos gabalos.
Es iestādīju savu ozoliņu. Zeme bija brūna un mīksta, tāpec vareja ar rokam iestādīt.
Pusi otras nakts es gulēju savā gabala. Lieliski. Pēc tam sakās lielisks lietutiņš, un es ar visu guļammaisu devos pie kaimiņa.
Nākamajā rīta mēs nokavējām autobusu. Devāmies tālāk kājām un ar mašīnām, kuras gadījās pa ceļam. Pēc tam Skrīveriem līdz Rīgai ar vilcienu aizbraucām.
Labi, ka man mobilais bija izlādējies. Es otro reizi pēc kārtas biju nokavējusi darbu. Vienkārši neaizbraucu.
Nākamajā dienā mani atlaida. Es biju sagatavojusies. Tik un tā vien reizi biju nostrādājusi.
Laikam nevajadzēja.
03.09.2011.

Otrā tikšanās ar dzimteni

Otrā reize bija vakarā, pec viena topošā Dzimtas Mājvietu ciemata apskates.
Braucām visa ģimene - mamma, tētis, bralītis un es. Kaimiņš Aigars ari kopā ar mums brauca.
Mamma nobildēja skaistu saulrietu. Taurupē, pa ceļam.
Jāsaka, mēs braucam ar mašīnu. Tētis bija šoferis.
Mūsu atbraukšana bija spontāna. Sanāca pārsteigums.
Mamma, tētis un bralītis gulēja siena sķūnī, es - savā gabalā.
Kaimiņš palīdzēja man uzbūvēt nelielu jumtiņu no lietus.
Labs kaimiņš. Paldies viņam.
Nakts bija klusa un mierīga. Es gulēju zem zvaigznēm, netālu no sava Dzimtas koka - ozoliņa.
Domas ritēja labas. Par to, kāda vēlas būt Telpa. Noskaņojums brinišķīgs.
Ods teica, ka vajag iet gulēt. Aizmigu ar smaidu.
Un vēl... Telpa tovakar mani kā mazuli uztvēra. Tajā vietā, kur es gulēju, virs manām acīm kā bērnu rotaļlieta noliecās garš āboliņa stiebrs. Pļavas āboliņa. Viņš viens pats pēc lielās plaušanas no daudziem nenopļauts palika. Tad sajutu Telpu kā Māti. Māmiņu Zemi.
Jau sen bija velme vēl reizi pabūt mazulim. Vēlēšanās piepildījās.
Nākošajā dienā uzņēmu daudz savas Telpas bilžu. Dzimtas Mājvietas projektam, kuru biju apsolījusi pabeigt līz ceturtdienai(pāris dienas vēlāk).
Labi, ka ceturdien uz Biedrības tikšanos atnāca tikai trīs cilvēki.
03.09.2011.

Jau ilgāka tikšanās - 26.08.-31.08

Kā var redzēt no datumiem, šoreiz tur pavadīju četras pilnas dienas, kā arī divas dienu daļas katrā galā  - 26. augusta vakaru un 31.augusta rīta. Šī tikšanās radīja jau vairākus stāstus, kurus labāk pastāstīt atsevišķi.

Sagatavošanās

kā darba šoreiz vairs nebija, vajadzēja atrast citu veidu, kā uz turieni tikt.
Risinājumu iedeva mans brālis, noalgojot man izdarit vienu darbu, ko viņs pats pagaidām vvēl nebija izdarījis. Kad es to izdarīju, samaksāja. Par to naudu izdevās gan uz laukiem pie vecmāmiņas, gan uz Taurupi aizbraukt.
25. augustā aizbraucu pie vecmāmiņas. Paņēmu līdzi guļammaisu un vecas vai nesaprotamas drēbes, no kurām uztaisīt lentītes Mājvietas robežu iezīmēšanai un vēl dažiem pasākumiem.
Tur, laukos, ir veсvecāku un vecvecvecāku radītā Mīlestības Telpa. Viņi to radija intuitīvi, kā mācēja, tomēr viņiem tas labi izdevās.
Dārzs ir neliels - apmēram trešdaļa hektāra. Ābeļdārzs, augļu un ogu koki un krūmi, sakņu dārzs. Dārziņā arī pāris manu brīvo dobīšu. Augi aug kopā ar zālēm, tikai es tās, kad aizbraucu, saīsinu, lai gaisma būtu, bet saknes cenšos atstāt zemē. Tā labāk saglabājas mitrums.
Metode līdzīga tai, kas aprakstīta "Skanošo Ciedru" pirmajā grāmatā.
Atbraucot parunāju ar augiem, samīļoju tos.
Tagad aug gurķi un ķirbis, bet bija arī zirņi un sīpoli, ir puķes - magones, kliņģerītes, sausziedes un dilles.
Viņi mīl mani, kaut arī es tur esmu reti. Bez tam, tieši viņi man palīdzēja saprast mīlestību, kas nāk no vecvecākiem - vecmāmiņas, vectētiņa un vecvecmāmiņas.
Augļi un dārzeņi no turienes satur zemes enerģiju un saules siltumu. Caur viņiem vecmāmiņas mīlestība sajūtama. No tiem, kas aug manās dobītēs, ir arī atbilde.
Veikala produktiem to vēl vajag iedot. Viņi nav brīvi, tāpēc nevar atbildēt ar mīlestību.
Dobītēs nebija daudz darāmā. Tikai nedaudz zālīti saīsināt.
No gurķīšiem vienu vecmāmiņai saglabāju. Gurķītis bija silts. Pateicos par izaudzēto.
Atbrauca vecmāmiņa. Viņa palīdzēja taisīt lentītes. Kopā paspējām.
Nākamajā rītā atvadījos no saviem augiem. Gribējās, lai viņi augtu manā Dzimtenē, tur, Taurupē.
Paņēmu no bēniņiem.
Vecmāmiņa pavadīja mani līdz vilcienam, iedeva cukini kabaci, burkānus un bieti, kā arī nedaudz ābolus līdzi. Tagad arī viņa ir piedalījusies kopīgajā radīšanā.

Sasveicināšanās

Līdz gabalam nonācu pēc divarpus stundām.

Zāle bija nedaudz izaugusi, zem kokiem jau lapas sākušas parādīties.

Koki gaidīja.

Bija patīkami atkal būt šeit.
Mantas noliku blakus savai mīļākajai vietai - tur, kur nelielā koku audzē koki veido tādu kā istabiņu. Tur būs stūrītis tiem, kas mīl, kur mēs - ar mīļoto cilvēku varēsim dienas karstumā pasēdēt vai vakarā, kur dēls savu iecerēto, kad viņa atnāks ciemos, varēs no vecāku vērīgajām acīm noslēpt, lai mierīgi pabūtu kopā, kamēr savu vietu vēl nebūs atraduši. Meita varēs ar savu puisi-radītāju par Dzimtas Mājvietu pasapņot. Pagaidām gan es tur pasēdēšu un par savu mīļoto - radītāju padomāšu, lai viņam labi dzīvē klātos.
Apskatīju savu telpu, apsveicinājos. Sajūta kā mājās - telpa jau mani pazīst un pieņem.

Aizgāju, samīļoju mazo Dzimtas kociņu - ozoliņu. Viņš jau labi iedzīvojies, blakus jau jauna zālīte sākusi augt.

Devos uz kopējo māju...

Dziedošie koki

Kaimiņi man uzdāvināja daudzus jaunatklājumus, jo nebija tur, kur viņus meklēju. Dziedošie koki - pirmais no tiem.
Ejot pa ceļu lapu koku mežā izdzirdēju - koki dzied - it kā čīkst.

Tā bija koku grupa, kas turēja vienu, kas reiz bija nolēmis nokrist. Viņu noturēja. Tagad vējš ar viņiem sadziedās - katru reizi savādāk. Arī liriskās dziesmas dzied.

Ošupīte

Ošupīte ar viņas mierīgo balsi bija nākamais atklājums. Bija patīkamOšupīte kājām pastaigāties pa gultni.
Upīte ir izrotāta ar dažāda lieluma akmeņiem. Tur, kur ūdens virsma tuvāk, tie ir gludi, kur akmeņi nedaudz dziļāk, tie ir apauguši ar ūdenszālēm (lai drošāk pārietu upīti, tās var notīrīt ar pēdu). Akmeņi ātri iegūst ūdenszāļu kreklus, ja upīte ir sailgojusies pēc debesīm, un labprāt tos panēsā vēl laiku pēc tam, kad viņa atkal pie zemes atgriežas.
Turklāt akmeņi, kas jau ilgāku laiku draudzējas ar ūdeni, kļūst raksturā un izskatā mierīgāki, pēc izskata - apaļāki, gludāki.
Apakšā tiem paklāta tīra smilts vai māli. Smilts mēdz būt stingra, bet ļauj arī dažviet atstāt pēdas. Māls ir ķepīgs, mīksts un ar vēlmi paspēlēties - pieprasīt uzmanību, bet arī zem tā ir pamats.
Bija ļoti patīkami pastaigāties pa ūdeni, jo tas gan pietiekami silts, gan vēss. Straume plūda uz turieni, no kurienes nācu.
Ar katru soli viņa parādās savādāka - te dziļāka, te platāka, te vispār izdomā nogriezties. Mainās arī daudzveidīgais krastu zīmējums.
Pastaigas beigās upīte centās iziet tādu kā mazu, šauru taciņu, ko no vienas puses veidoja maza krasta pussaliņa, no otras - liels, pārkarens krūms.

Viņa ir dzīva - ar savu sirdi un dvēseli.
Dievs visam dzīvajam ir devis sirdi, lai varētu iekļauties apkārtējās vides harmoniskajā darbībā, saglabājot pašam raksturīgo ritmu, un dvēseli, lai varētu sajust no cilvēka nākošo mīlestību, cilvēka-radītāja enerģiju, palīdzēt viņam radīšanas procesā.

Ja mūsu planēta, tās daba būs vesela un laimīga, tad arī Visums jutīsies labi un silti.
Upītei patīk spēlēties ar akmeņiem, akmentiņiem, oļiem, zīmējot birzguļojošus zīmējumus. Pat no oļiem viņa prot izveidot kaskādi, kas skaistumā līdzvērtīga no oļu lielākajiem brāļiem izveidotajām. Ļoti skaisti izskatās ūdens sieniņa, kas tad veidojas.
Atradu arī vietu, kur no rītiem paplunčāties. Vēlāk trīs rītus pēc kārtas papeldējos - tik labi! Piemēram, mazās zivtiņas, kurām patīk skrubināt manas ūdenī stāvošās kājas, kamēr vēl nebiju pilnībā saslapinājusies. Akupunktūra.
Krastos, vietās, kur pārāk stāvs, var redzēt augsnes atsegumus. Skaisti.

Zāle auga augstāka tur, kur krasts stāvāks, zemāka, ja krasts lēzenāks.
Bija arī nelieli koki vai to un lielo krūmu zari, kas bija pārkrituši no viena krasta līdz otram. Bieži varēja padomāt, kā tikt cauri, lai netraucētu zirnekli, kurš mājas vietu tur izvēlējies.
Pasaule ir skaista. Lai cilvēki to ierauga, daudzi ierauga! Tā būs vieglāk atrast ceļu uz laimi.

Kad pienāca tā vieta, kur upītes un braucamceļa maršruti krustojās, izrādījas, ka neliela daļa upītes palikusi bikšu starās. Bikses laikam gribēja pilnībā uzsūkt sevī upīti. Drusku nesanāca.
Tā bija tikai neliela upītes daļa, ko izdevās iepazīt. Ošupīte vēl glabā daudz skaistuma, ar ko iepriecināt. Labā, mīļā Ošupīte!

Kā tika pārmērītas robežas...

Tai vakarā, atgriežoties Mājvietā, pamazām sāku pārmērīt robežas. Iepriekš mērīju ar  aparātu, bet sapratu, ka īsti neesmu pratusi ar to sarunāties. Šoreiz mērīju ar lentītēm, mietiņiem un savas galvas palīdzību.
Drīz palika tumšāks. Process tika iesākts.
Domājot par robežām, iztēlē parādījās aina, kā mēs to daram kopā - viņš stāv pie stūra un pieskata, lai aukliņa ietu taisnā leņķī salīdzinājumā ar otru, jau uzmērītu malu, es kāpjos atpakaļ, lentīti metra garumā izmantojot kā mēru, līdz tiek sasniegts desmit metru attālums. Mēs runājamies, jokojam, bet precizitāte saglabājas.
Silta aina.
Vēl radās atklāsme, ka viņš arī ir cilvēks-Radītājs, tāpat, kā tagad es.
Kāpēc ar lielo burtu? Tāpēc, ka cilvēks, kas dabā rada, ir līdzvērtīgs Dievam. Viņs izmanto savu radošo domu tā, kā Dievs, kad veidoja Zemi.
Sāku būvēt telti. Parādījās zvaigznes - labās draudzenes.
Tā kā man patīk balsī sarunāties ar apkārtējo dabu, arī ar zvaigznēm, kā citas reizes, aprunājos.
Viena no tām, iespējams, bija viņa zvaigzne, kura pieskata viņa Dzimtenes gabaliņu, vēro, kas notiek, palīdz veidot viņa likteni. Tā laikam arī gribēja man palīdzēt.
Tobrīd mana galva bija skaidra. Zināju, ko vēlos, atceros, ka galvā nebija nevienas blakusdomas - ne šaubu, ne stingras pārliecības. To laikam sauc par mieru.
Vienkārši runāju ar viņām, ar domu samīļoju, pastāstīju par to, ka viņš jau dzīvo uz Zemes, kas es priecāšos viņu satikt, mēs varēsim turpināt radīt kopā.
Nakts bija silta, tāpēc mantas saliku teltī, bet pati guļammaisā gulēju zem zvaigžņotām debesīm. Kad palika par vēsu, turpināju gulēt teltī.
Mēģināju pasūtīt sapni, atkārtojot vairākas reizes, ko redzēšu.
Naktī, pamostoties pāris reizes, sapratu, ka izdevies. Zvaigznes un Mājvieta palīdzējusi.
Sajūta bija nepierasta - pārsteigums, uztraukums, prieks, sajūta, ka tas nav mans, manis vien radīts. Nedaudz bija mistikas piegarša. Cilvēks, kuru redzēju, bija satikts sapnī jau iepriekš, kaut kad februārī, pilsētā. Toreiz sapnis man ļāva justies mīlētai, uzlaboja noskaņojumu uz visu dienu (biju aizmigusi proporcionāli pretējā garastāvoklī). Viņa seja man ilgi palika atmiņā.
Tagad tas notika Mājvietā.
Liekas, pavingroju, paskraidīju pa gabalu kādas 10 minūtes. Aizgāju uz Ošupīti nopeldēties, sagatavojos jaunai dienai.
Nākamais uzdevums - mietiņi. Hektāra perimetrs ir 400 m, tātad vajag 40 mietiņus (ik pēc 10 m). Ar rezervi - 50 (ja nu kādu nākas izbrāķēt).
Tuvumā bija lapu koku mežs. Tur bija gan zaru kaudzes, gan atsevišķi krituši zari.
Meža izpēte.
Atklājās apsūnojuši akmeņi, pameža daudzveidība. Viens Ošupītes līkums, kurai vislīdzīgākā forma - pakavs. Skaisti.
Vienreiz, ejot pakaļ kārtējai zaru kaudzītei, radās vēlme padzerties. Upītes ūdens bija dzidrs, caurspīdīgs, tecēja virs un starp akmeņiem. Pāris saujas ūdens slāpes remdēja. Garšoja kā tīrs, izteiktu garšu neatceros.
Pagaidām esmu dzīva, tātad ūdens ir dzerams. Pašsajūta tobrīd tikai uzlabojās .
Sāku mērīt pirmo malu. bija jau saprasts, kā.
Mietiņi ik pēc 10 metriem palīdzēja mērīt horizontāli, ņemot vērā reljefa izmaiņas.
Nākamā naktī mēģināju vēlreiz pasaukt sapni. Nesanāca. Ja sanāktu, būtu pārāk nepierasti.
Robežu pabeidzu mērīt 31. augustā. Kaimiņi nedaudz piepalīdzēja.
Vītolu audzītē bija noslēpusies stirna. Graciozi aizskrēja, kad liku drēbes žāvēties. Man smaids līdz ausīm. Vēl citu reizi redzēju to vakarā, kad bija tumšs.
Zīlīte dziedāja bērzā. Sen nebija viņu satikusi.
Krupītis ciemojās. Paņēmu viņu rokās, tā, lai viņš varētu aizlekt, kad grib. Skaists ar oranžām actinām un... nadziņiem pirkstu galos. Biju viņu iztraucējusi, jo pēc tam viņš aizgāja pavisam pretējā virzienā.
Ābolu un bumbieru vieta. Atradās netālu no gabala. Laikam gaida to mazbērnus, kas stādījuši.
Negribējās braukt mājās.
Vēl radās arī dziesmiņa. Atbilde Imanta Kalniņa "Zilajam putniņam". Par to gan nākamreiz.

17., 18. augusts

Pēdējā tikšanās kopš rakstīšanas laika.

Atbraucot uz Taurupi, paspēju arī nobalsot. Pēc tam devos pa ceļu.

Koki dažādos toņos, nopļauto pļavu pelēcīgais brūnums, govis pļavā, tālo mežu ainavas, putnu treļļi kokos, lidojumi debesīs kāšos un pulkos. Viss stāstīja par rudens ceļu šurp.

Pa ceļam atradu, ka Taurupē dzīvo arī viena Bulduru absolvente. Beigusi ap 1963. gadu. Bija, par ko parunāt - par skolas ēkām, skolotājiem (no viņas laikiem tikai Lasi esmu satikusi), citiem absolventiem.

Viņa pacienāja ar garšīgiem āboliem.

Gāju tālāk. Vispirms iegriezos savā Mājvietā, noliku kļavas podiņu, kuru biju paņēmusi līdz.

Bija drusku jāatjauno vārtiņi (kāds var man pamācīt fiziku?), jo arka, ko biju iepriekšējā reizē uzlikusi, bija par smagu un gāza tos. Noņēmu.

Daži mietiņi bija vējā izgāzušies, dažas lentītes satrūkušas.

Biju nedaudz apslimusi, bet Taurupē bija silti un Mājvieta mani gaidīja. Tas deva man spēku un noskaņojumu no septītajām debesīm.

Arī šeit koki greznojās. Bērzi ar dzelteniem lāsumiem. Mazais ozoliņš, malacītis, pacenties lapas dzeltenas nokrāsot.

Tāds prieks par viņu.

Pārnakšņoju kopējā mājā, jo naktis jau bija kļuvušas vēsākas.

Ir tāda laba grāmata - Ivars Vīks "Sarunas ar putniem un kokiem". Par latvju un citu dzīvesziņu saskarsmē ar kokiem un putniem, par prasmi ieklausīties dabā, sadzirdēt padomus. Koki un putni ir dzīvi, tie sarunājās gan savā starpā, gan mums var kaut ko pastāstīt, brīdināt, aizsargāt. Jā, un arī par latvju priesteriem.

Patika autora spēja to visu sameklēt un parādīt Dainās.

Nākamāja dienā nobildēju dažas bildes ar kaimiņa aizdoto fotoaparātu. Aigar, domāju, ka tu varēsi tās arī šeit ieraudzīt.

Aprunājos ar gotiņu Dori - telīti, kurai pagājušoreizi iedevu vārdu. Viņai jau radziņi drusku izdīguši.

Likās, ka viņa mani atpazina.

Skat tikai, pilsētas meitenei interesanti - ar gotiņu parunāt, lauku cilvēkus iepazīt.

Taurupē pirmo reizi no dzīva cilvēka mutes izdzirdēju sveicienu "Ar Dievpalīgu!". Ļoti patīkami. Kad mani iepazīstināja ar Bulduru absolventi, viņas vīrs jautāja man: "Kāds ir tavs godavārds?"

Taurupē vēl cilvēki ir saglabājuši daļu tās saskarsmes gudrības, kas pilsētniekiem aizmirsusies laukos .

Saliku mietiņus stingrāk vietās, apstaigāju Mājvietas teritoriju. Iestādīju mazo kļaviņu. Nākamreiz satikšu, redzēšu, kā iedzīvojusies.

Mīļoto cilvēku stūrīti atkal mistika parādījās (kaut gan, var būt, ka tas ir normāli, bet pilsēta haosa, trokšņu, satraukumu, steigas dēļ nenotiek). Pirmajā dienā sajutu, ka mani kāds samīļo. Otrajā viņš mani gaidīja jau pirms atnācu.

Varbūt tās ir tikai manas atmiņas, kas saulainā dienā hologrammu spilgtumā izpaužas? Tad kāpēc otrajā reizē viņš bija tērpies tumšzilā tautastērpā, staltāks un nedaudz vecāks kā sapnī? Tādu tautastērpu redzējusi savā dzīvē nebiju.

Jāsaka, nedaudz nobijos.

Būs jāpierod, jo tas ir cieši saistīts ar Mājvietu.

Šķiet, tā glabā atmiņas par mūsu abu iepriekšējām dzīvēm šajā vietā, dalās ar tām, lai atkal savestu mūs kopā.

Pilsētā atmiņas par viņu ir tikai atmiņu spilgtumā.

Labi atpūtusies ar jaunu iedvesmu bija gatava mācīties.

P.s. Parādījusies vēlme un vejadzība plānot dzīvi uz priekšu detaļās.