Tad, kad netieku uz Taurupi, cenšos aizbraukt uz vecmāmiņas laukiem Saulkalnē (māju nosaukums ir līdzīgs kā tām, kuru teritorijā atrodas mājvieta - "Mežstūrīši").
Aizbraucu iepriekšējā sestdienā no rīta.
Pa ceļam iegriezos Salaspils botāniskajā dārzā, lai aprunātos par iespēju dabūt tur prakses vietu. Būs jāiegriežas vēlreiz.
Salaspilī labi cilvēki pacienāja ar pašu vāktiem lazdu riekstiem. Garšīgi. Domāju, manā Dzimtas mājvietā noteikti būs lazdas.
Vilcienā satiku vecmāmiņu. Abas kopā aizgājām līdz mājai.
Apskatījām dārzu, parunājāmies ar kaimiņiem.
Pārstaigāju viesistabu ar rīkstītēm. Izrādās, ka viesistabā ir pilna ar tām, labāk gulēt verandā. Māja ieplānota pareizi, bet, to sadalot, plānojums tika izjaukts (es tos sauktu par kooperatīvajiem laukiem - vienā sētā saimnieko trīs ģimenes).
Sakarā ar to, ka kaimiņi bija nolēmuši uzkopt teritoriju ar pļaujtraktoriņu, nolēmām nolasīt visus kritušos ābolus.
Bailes ir laba lieta, jo tā dažreiz liek pamanīt to, ko citkārt nepamana.
Vectētiņa stādītās un potētās ābeles bija nokrāsojušas zemi ar dažadu krāsu āboliem - dzeltenīgiem, sarkanīgiem un tumši sarkaniem. Tās arī mēslo augsni ar savām lapām. Pie tam, mēs nekad nesavācam visus ābolus - tikai labos, tos, kas var stāvēt. Pārējie arī bagātina augsni. Zeme zem ābelēm ir mīksta un irdena.
Paldies, vectētiņ!
Mēs ar vecmāmiņu tos lasījām spainī un groziņā, nesām izbērt zālienā pie mājas.
Mēs kopā rosījāmies un runājām. Sapratu, ka tas laiks, ko tagad pavadu kopā ar vecmāmiņu, ir liels ieguvums - būt kopā, iepazīt, sadarboties. Tas, kas man nebija izdevies ar tēta mammu - viņu es iepazinu tikai neilgu laiku pirms viņas šī mūža beigām. Paldies Dievam, situāciju vēl glāba Alūksnes laukos saglabātās vēstules, ko viņa bija rakstījusi manam tētīm, tēta māsai un citiem, kā arī viņas rakstītie stāsti un dzejoļi. Caur tiem varēja daudz uzzināt, saprast.
Pēc tam sākās ābolu šķirošana un likšana pa kastēm, tad sanesām tos iekša istabā.
Šie āboli un vēl dārzeņi, ko vecmāmiņa izaudzējusi, palīdz un palīdzēs man biežāk aizbraukt uz Taurupi.
Vēl mēs ar vecmāmiņu runājām par nākamo vasaru. Viņa man atļāva paņemt drusku lielāku gabalu zemītes vienas vasaras sakņudārzam ar noteikumu, ka es to pienācīgi kopšu. Tur es varēšu izaudzēt dārzeņus nākamajam gadam, tikai viss pareizi jāsaplāno.
Par maniem vecvecākiem un viņu vecākiem šajā mājā dzīvoja viena ģimene, kas tagad esot aizklejojusi pasaulē. Vecmāmiņa teica - kaut kur Amerikā.
Katrai tagadējai ģimenei pieder viena trešdaļa no hektāra. Pamaz, bet pietiekam, lai cauri gadiem un pat pēc viena mūža beigām rūpētos par saviem pēcnācējiem.
Gribētos, lai šai vietai vienmēr ir labi.
Palikām pa nakti.
Atpakaļceļā, gaidot vilcienu, redzēju, kā putni sadarbojas. Tas bija brīnišķīgi!
Trīs pulki savienojušies vienā kāsī - vienā malā trīs putni, otrā visi pārējie. Tad vienubrīd kāsis sadalījās pa pulkiem, izveidojot jaunus, mazākus kāšus. Pēc laiciņa atkal savienojās, itkā nekas nebūtu bijis.
Vilcienā trīs bibliotekāres runāja par latviešu vecvārdiem. Būs jāpapēta - valoda sevī slēpj daudz bagātību.
Galvenais, ko es sapratu - radīšana vienmēr ir kopīga. Patīkami ir to apzināties un izjust pateicību, jo palīdz pat tie, kas to neapzinās. Sanāk ļoti laba, harmoniska situācija - apkārtējie cilvēki palīdz radīt, piepildīt sapņus.
Paldies jums, cilvēki!
Dievs visiem cilvēkiem novēlēja kopīgu radīšanu un prieku par to.
Atslegas vārdi: pieredze18