Paņem sniega pārslu plaukstā,
Un paskaties, cik negribīgi tā kūst,
Pētot sniegpārslu, kas tik graciozi noveļas uz tavas rokas,
Tev sejā parādas smaids un laimes sajūta,
dzīvē viss ir nokārtojies,
Un tu jūties laimīgs,
Ka tev ir bijusi iespēja pavērot sniegpārslu kūstot,
Tev šīs sekundes simtdaļas laikā, radās domas,
Cik liels un paties romantiķis tu esi,
Bet patiesībā,
Jūs skrienat uz darbu, nākat no darba mājās,
Un atkal kaut kur skrienat,
Cilvēki mīļie apstājaties, pavērojiet,
Mes tik bieži steigā palaižam garām tik apburošas lietas,
Kā sniegpārsla,
Nepazūdi, paliec, neaizskien,
To tev vēlas pasacīt sniegpārsla,
Jo pretējā gadījumā tu jutīsies izsmelts,
Emocionāli nepiepildīts,
Apstājies uz laiku un pavēro pasaules ritējumu,
Vai tiešām mēs vēlamies būt daļa no masas,
Kas skrien neskatoties uz kuru pusi,
Apstājies un tev smaidīs veiksme,
Tieši tevi piemeklēs apskaidrība,
Ka es taču esmu es pats,
Kam man būt vai tēlot kādu citu,
Kāpēc piekrist, ja zinu, ka nav taisnība teikta,
Apstājies un redzēsi,
Ka tu esi palicis tas pats,
Bet vienkārši pasaule tev krāsojās dažādās krāsās,
Un tas taču ir tikpatīkami,
Un šo visu var izbaudīt brīdī,
Kad sniegpārsla krīt tavā plaukstā.

Viss jaukākās un patīkamākās brīvdienas mani mīļie un visi, kas šo izlasīs! Mēs spējam mainīt pasauli, nevis mums ir jāpakļaujās, lai pasaule mainītu mūs!

Labu vēlot Vladislavs