Kopš esmu uzsācis tādu kā sabiedrības informēšanas kampaņu par nacionālisma pozitīvo ietekmi uz tautu, valsti un katru indivīdu, esmu saskāries ar dažādām līdzcilvēku reakcijām.
Vienu no tām varētu nosaukt
-„Jā, jūs esat baigie malači”
Viņi ar lielāku vai mazāku sajūsmu uztver mūsu aktīvitātes, izsaka atzinību, utt, taču uz katru aicinājumu pašiem, kaut nedaudz iesaistīties, viņi tūlīt norobežojas. „Es tur neko nevaru līdzēt”, viņi saka. Kā tad nē – vari gan, Ikviens var. Tu vari piemeklēt nodarbi, kas tev būtu vispiemērotākā. Gan tavām spējām, gan atrašanās vietai, laikam un finanču iespējām... ja tev nav savu ideju, mēs tev tās pietiekoši sagādāsim...„Nē, ne, nē... man nav ne laika, ne naudas, pat ne pus lata šīm lietām nav ..., un nemāku arī es neko, un pat, ja mēģināsi man ko ierādīt, es vienalga neko nesapratīšu... „  Pie šīs kategorijas ir pieskaitāma lielākā daļa no Latvijas „patriotiem”.
Nākošā līdzcilvēku reakcija
-    „It kā jau tā ir, bet...”
Un tālāk seko kāda, iespējams pat sīka un nenozīmīga domstarpība. Un ar to ir pilnīgi pietiekoši, lai šīs kategorijas cilvēki neiesaistītos nevienā patriotiskā organizācijā, nekādās aktīvitātēs, un būtu savu sirdsapziņu nomierinājuši. „Viņi nav īstie. Un vispār neviens nav īstais”. Par iespēju darboties individuāli – „ ai, ko tur, man jau nav naudas, lai paveiktu visu iecerēto”.
-    „bet dažādi eksperti avīzēs raksta, ka... „
Šī cilvēku kategorija, it kā labprāt kaut ko darītu, taču eksperti avizēs un TV, nepartraukti viņus pārliecina, ka darīt nevajag neko. Ka viss ir kārtībā. Un ja nav kārtībā, tad tūlīt būs. Vajag tikai likumīgajai varai pilnībā uzticēties, un saulainā nākotne nemaz tik tālu vairs nav. Tā, kā šie cilvēki savu viedokli komplektē no avīžu virsrakstiem un TV žurnālistu teiktā fragmentiem, tad saruna ar šdu cilvēku izvēršas īpaši neauglīga. „Ja reiz TV teica, ka migranti mums esot vajadzīgi, tad viņi ir vajadzīgi. Un punkts. Kā, nav vajadzīgi? Kā tas ir, vairāk problēmu, kā ieguvuma? TV taču to neteica...Punkts taču”. Tā, kā ši ir absolūti lielākā cilvēku daļa, tad pakavēšos pie tās vēl mazliet. Un konkrētāk par to, kas traucē šiem cilvēkiem skatīties uz lietām ar savām acīm. Ir gadījies tā, ka, it kā, nupat, nupat, jau būšu šadu cilvēku izkustinājis no sastinguma, it kā jau sācis par ko domāt, taču... pēc mirkļa viņš jau atkal ir ciets un nesalaužams. Cilvēkam ir tik grūti atzīt, ka tik daudzus gadus ir dzīvojiis maldos, ka tik ilgi ... ir bijis muļķis (kā to iedomājas). Viņš labāk turpina dzīvot maldos, nekā atzīst līdzšinējo kļūdu, un turpina veidot savu viedokli par notiekošo. Neko daudz nelīdz skaidrošana, ka, nevis šie cilvēki ir muļķi, bet tiek muļķoti. Lepnums neļauj atzīt kļūdu. Lai nebūtu jāatzīst šī sāpīgā atziņa, cilvēks labāk izvēlas par to nedomāt vispār. Nedomāt, un turpināt paštaisni dzīvot savos maldos. Nedomāt ir vieglāk. Nu, re – premjers nupat teica, ka tās briesmas nemaz tik briesmīgas nebūšot. Ufff... labi, ka tā...
Jauna atziņa, kas ir pretrunā ar līdzšinējo uzskatu, rada cilvēkā diskomfortu. Ja cilvēks no tā slēpjas, tad nekad netiks ārā no maldu jūga. Vienīgais ceļš – atzīt patiesību, lai kāda tā arī nebūtu.
– „a kas tev no tā atlec?”
Uz šo varu atbildēt diezgan īsi. Gandarījums, ka neesmu bijis vienaldzīgs, bet esmu centies arī tautas kopīgo mērķu labā. Taču parasti, šo jautājumu uzdevušie nesaprot kas tas gandarījums tāds ir, tāpēc uzdod nākošo, precizējošo jautājumu – „ Nu, bet naudā...kas...cik?” Atbilde – summa ar mīnus zīmi. –„Tas ir kā?” - Nevis ienākumi, bet izdevumi. Kāda ceļa nauda, vēl kas,izlietots laiks, utt, utjp. Šīs kategorijas cilvēki tad sāk smīnēt, viņu sejās parādas tāda kā pārākuma izteiksme, un ir skaidri nojaušams, ka viņi nesaprot, kā kāds var jel ko darīt, lai nesaņemtu par to kādu individuāli patērējamu atlīdzību. Viņiem jebkādas kollektīvās intereses neko nenozīmē. Viņiem nozīmīgas ir tikai egoistiskās. Es ceru, ka kādreiz viņi to spēs saprast. Šī ir tā cilvēku kategorija, kuru nosaukums ir karjēristi. Parasti tieši viņi ieņem dažādus svarīgus posteņus, jo pašlabuma dzīti ir spējīgi kalpot jebkuŗai svešai varai. Upurēties vai ziedoties šādi cilvēki nav spējīgi. Pat ne mazliet. Toties viņi ir spējīgi būt par „žurnālistiem ( Aiz šī nosaukuma slēpjas sabiedriskās domas veidojoši darbinieki. Es uzsveru – nevis sabiedriskās domas un procesus atspoguļojoši, bet veidojoši). Valstsvīriem (aiz šī nosaukuma parasti slēpjas polītiska veikaliņa vadītāji, kas par zināmu atlīdzību virzīs valsts dzīvi maksātājam vēlamajā virzienā) ”, sabiedrību „izglītojošu” organizāciju vadītājiem (Parasti dažādu pārspīlētu cilvēktiesību aktīvisti, kas indivīda egoistiskās intereses ceļ augstāk par sabiedrības nepieciešamībām)...utt, utjp.