Kad kārtējo reizi dzirdi, kad kāda gaida bērniņu pārņem patīkamas sajūtas, bet tās sajūtas ātri izgaist zinot, kad pati viņas vietā nevēlētos būt. Padomājot no vienas puses dzemdēt bērnu jaunam taču ir labāk, jo no medicīniskā viedokļa ir mazāka iespējamība, kad kaut kas var noiet greizi. Bet skatoties no otras puses ko māte bez izglītības var šim bērnam dot. Ir jau arī tāda lieta kā jaunības trakums, kuru vajadzētu izdzīvot. Ballītes, puiši un daudz citas trakulības. Viss jau būtu labi, ja būtu otra pusīte, kas atbalsta, bet ja šīs otras pusītes nav? tad ko nu? Vai jūs precētos dēļ bērna? Vai jūs precētos, tikai tādēļ, lai būtu pieņemtais ģimenes stereotips (māte, bērns, tēvs)? Cik gan laimīga var būt ģimene ja tajā nevalda mīlestība tikai pienākums. Šaubos vai tādā ģimenē būs kāds laimīgs, vecāki strīdēsies un bērnos to visu redzēs. Manuprāt labāk , lai no paša sākuma katrs dzīvo atsevišķi , labāk, lai bērns redz , kad vecāki ir laimīgi nekā, kad tie ir nožēlojami. Bērns- nozīmē lielu atbildību. 19.gadi un stāvoklī, tas tagad ir norma , jo ir jau jaunākas māmiņas arī. Bet atgriežoties pie precībām pienākumu pēc , ka to pārcieš to tautību pārstāvji, kuriem jau šūpulī ir pateikt ar ko viņš/viņa precēsies. Es piemēram to nevaru iedomāties, jo dzīvoju pasaulē, kurā šāds likums nepastāv. Šo mēnesi palika 20.gadi un dažreiz man liekas , kad esmu kaut ko nokavējusi. Bet īsti nezinu, ko . Vienkārši ir tāda dīvaina sajūta , kad satiec dažas no vidusskolas draudzenēm, tās jau ir kļuvušas par mammām , vai mācoties augstskolā meitenes pamet studijas lai veidotu ģimeni. Bet kādu gan ģimeni viņas var veidot ja viņam nav nekā un ir atkarīgas no vecākiem un vīrieša , kas šo bērniņu ir palīdzējis radīt. Nezinu varbūt esmu savtīga , bet es bērniņu nevēlos kamēr neesmu sev nodrošinājusi labus dzīves apstākļus un kamēr neesmu pārliecināta , kad varu nodrošināt bērnam tādus apstākļus kādu vajag mazajai radībiņai.