Kā jau parasti notiek ar līdzīgām lietām (es domāju – dažādām cilvēku veidojošām)  pirmais impulss nāca no ģimenes. Vecāki apzināti to nemāca, tomēr ģimenē esošais pasaulskats nonāk mūsu apziņā. Protams, toreiz, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, kad es kā puišelis vēl tikai veidoju savu skatu uz pasauli, neviens no apkārtējiem  nesauca to par nacionālismu. Precīzāk – neuzdrošinājās saukt. Pārāk bīstami bija sevi identificēt ar šo vārdu. Daudzu apziņā tas ir iesēdies tik dziļi, ka toreiz uzliktās bremzes strādā vēl šodien. Taču šajā gadījumā  kāda gan nozīme ir nosaukumam, jo mums bija apziņa, ka esam latvieši.
Atceros, kā vecaistēvs kopā ar sava vecuma radiem kopīgi atcerējās brīvvalsts jeb tā sauktos Ulmaņlaikus. Mēs, sīkie, sajūsmināti klausījāmies. Mums, latviešiem, reiz bija pašiem sava neatkarīga valsts – Latvija. Toreiz gan vēl nesapratām, ko tas nozīmē, bet bija skaidrs, ka runa ir par kaut ko ļoti labu un svarīgu... Droši vien arī to, ka aiz veikala letes stāvošā būtne saprastu, ka es lūdzu iesvērt, lūk tās konfektes. Krieviski es to viņai vēl toreiz nemācēju izstāstīt. Ar konfektēm vēl nu bija kā bija, šie vārdi skan līdzīgi, taču, ja mamma bija sūtījusi uz veikalu pēc kā cita... Piena vietā gadījās atnest mājās paniņas. Atmiņā ir vēl pāris līdzīgu gadījumu. Šī tīri sadzīviskā aina diezgan pārliecinoši parādīja, ka mēs esam mēs, bet viņi, Latviju mums atņēmušie, ir viņi, un Viņi par mums negrasās kļūt. Viņi cenšas, lai mēs kļūtu par viņiem. No vecātēva biju dzirdējis jēdzienu: „pārkrievošana”. Manā apziņā saikne starp šiem notikumiem izveidojās pati no sevis.
Pienāca laiks, kad es ne tikai klausījos runās, bet sāku arī lasīt. Visai ātri pagāja trīs sivēntiņu un Bembija laiks. Vairāk vai mazāk izkristalizējās mans interešu loks, un tajā vēstures notikumi nebija saraksta galā. Protams, kā jau tam vecumam pieklājas, dzīvoju līdzi daiļliteratūras varoņu gaitām. Lasīju dažādu rakstnieku vēsturiskus piedzīvojumu romānus, taču īpašu vietu starp tiem ieņēma latviešu rakstnieku darbi. Vecaistēvs bija pamanījis manu interesi, un man pa ķērienam arvien gadījās kāda interesanta grāmata. Vairākas reizes tika izlasīti visi L. Pura  „pilskalni”, citi līdzīgi romāni no grāmatu sērijas „Stāsti par vēsturi”. No brīvvalsts laikiem mājās bija saglabājušies arī vairāki J.Janševska darbi un pat A. Grīna kopotie raksti. Tie man bija sevišķi mīļi. Lai iepazītu Janševska darbus, es pat iemācījos lasīt veco druku. Nemaz nebija grūti.
Pat mūsu ģimenes kopīgie sēņošanas izbraucieni nereti izvērsās par vēstures mācību stundu. Mūsu sēņu vietas bija ap Ložmetējkalnu un Baldoni. Tur uz katra soļa manāmi veci ierakumi un vēstures liecības. Pilns ar liecībām par senām cīņām. Redzētais un dzirdētais manā iztēlē un apziņā savijās ar grāmatās lasīto, reālo dzīvi, vietu un laiku.
Varbūt jāpateicas liktenim, ka man  allaž gadījās tikai viduvēji vēstures skolotāji, jo nespēju atcerēties ne tikai viņu mācīto, bet arī uzvārdus. Iespējams, tieši tāpēc manas smadzenes tika pasargātas no ļeņinistiskās ideoloģijas briesmām.
Kad sasniedzu 14 gadu vecumu, nopirku savu sapņu priekšmetu - mopēdu. Vizinoties ar to, pāris reižu tuvējā apkārtnē izlīmēju skrejlapiņas ar visai antikrievisku tekstu. Reiz Mārupē, kamēr autobusa pieturā līmēju kārtējo skrejlapiņu, pamanīju uz manu pusi nākam kādu sievieti. Es savu darāmo pabeidzu, pirms viņa bija atnākusi. Devos tālāk. Savā vieglprātībā atpakaļceļā devos jau pēc dažām minūtēm un pa to pašu ceļu. Sieviete stāvēja autobusa pieturā blakus manai skrejlapiņai un kārtīgi pētīja mani. Lai gan mopēds bija ar reģistrācijas numuru, neviens mani vēlāk nemeklēja un nesodīja...  Acīmredzot biju sastapies ar domubiedru.
Kad pienāca laiks domāt par nākamo profesiju, sekodams ģimenes tradīcijām, izvēlējos  ko taustāmāku par vēsturi. Tehnikumā pārsvarā mācījās laucinieki un mazpilsētnieki. Izrādījās, ka viņu viedoklis nacionālajos jautājumos bija gluži tāds pats kā manējais. Mēs bijā latvieši. Es no mājām atnesu grāmatu, kuŗā bija Latvijas himna. Kopā ar vairākiem kursa biedriem iemācījāmies to no galvas.Grāmatu gan nācās rūpīgi slēpt. Pat aiz sienas skapja apšuvuma. Komandanti diezgan regulāri rīkoja reidus alkohola meklēšanai. Viens bija īpaši centīgs un ne jau tāpēc, ka .vēlētos apkarot  dzeršanu. Ja „uzrautos” – „ziepes” nebeigtos tikai ar izlikšanu no kopmītnēm.
Nepagāja ilgs laiks, kad mūsu vidū tika vervēti jaunie komjaunieši. Par tādiem kļuva teju vai visi. Taču ne jau pārliecības dēļ. Parastie iemesli bija: „Kuŗ visi, tur arī es” un  „tāpat jau būs jāstājas”, taču galvenais – „dzīvē varēs tālāk tikt”. Tātad – karjērisms. Taču, lai kaut kā „motivētu” stāties komjaunatnē arī tos, kas nebija ne karjeristi, ne bailīgie „kur-citi-tur-es-ar” skrējēji, bet varbūt vienkārši vienaldzīgi, tad izplatīja baumas, ka to tik un tā piespiedīs izdarīt PSRS obligātajā militārajā dienestā.  Tikai tad statūti būs jāmācās krieviski, bet tagad vēl var atbildēt latviski. Tā kā lauciniekiem un mazpilsētniekiem dzimtā valoda bija latviešu, kursa biedriem krievu valodas zināšanas ne tuvu nebija tik labas, lai tajā bez grūtībām apgūtu sarežģītu tekstu,daudzi tieši šī iemesla dēļ izlēma stāties komjaunatnē. Manis starp viņiem nebija. Ne tagad, ne vēlāk. Ar ko gan es būtu sliktāks par savu tēvu, kas savulaik prata no tā izvairīties?
Astoņdesmito gadu beigu atmodas vēsmas mani maz skāra. Grūti pateikt kāpēc tā. Jā, biju lielajā tautas saietā Mežaparkā, taču kā puišelis neko daudz no tā nesapratu. Tik vien, ka notiek kaut kas, kas varētu beigties ar brīvību Latvijai. Es neko nebiju dzirdējis par grupu „Helsinki-86” un par Gunāru Astru... Pēc mācībām tehnikumā centos izrakstīties (šodien to sauc par dzīvesvietas deklarēšanu) no tehnikuma kopmītnēm. Kad sāku kolekcionēt tam vajadzīgo zīmogu nospiedumus apgaitas lapā, devos uz kaŗa komisariātukur turpat uz vietas cerētā zīmoga nospieduma vietā dabūju pavēsti par iesaukšanu PSRS obligātajā militārajā dienestā. Jāierodas nākošajā dienā pēc astoņpadsmitās dzimšanas dienas. Viss gan izvērsās mazliet savādāk, un dienēt devos turpat pusmēnesi vēlāk. Bet tas nav būtiski. Viens no pirmajiem dienesta iespaidiem bija tā sauktā „tautu draudzība” jeb „zemļjačestvo”. Tas nozīmē, ka savstarpējai palīdzībai, grupējas tautieši pēc nacionālās piederības. Tas gan nenozīmē, ka visi visu laiku  bija ienaidā, taču savējie bija savējie. Īpaša grupa bija Latvijas krievi. Viņi nebija ne latviešu, ne krievu grupā. Viņi veidoja savējo, kas bija tuvākās attiecībās ar lielkrieviem nekā ar pārējiem. Bet tā tam laikam arī jābūt. Atšķirīga kultūra un tradīcijas, brāļošanās ar savējiem – viss ir loģiski.
Īpaša nacionālā grupa bija čečeni. Tie bija tik spēcīgi savā pašorganizācijā, ka ar viņu grupu rēķinājās arī virsnieki. Vienmēr atbalstot savējos, viņi bija izcīnījuši īpašu statusu. Un tas nebija tikai viens atsevišķs gadījums vienā kaŗaspēka daļā. Tas tā bija visur, kur bija čečeni. Lūk, tas bija nacionālās kopības paraugs.  
Bet mēs – latvieši, bijām latvieši. Mācību daļā mūsu bija diezgan daudz. Taču pēc tam gandrīz divus mēnešus biju vienīgais latvietis plašākā apkārtnē. Bija gan vēl viens, bet viņš nopietni saslima un tika hospitalizēts. Atgriezās tikai pēc trim mēnešiem. Kāds gan prieks bija atkal dzirdēt latviešu valodu no blakus kazarmām, kur sarunājās jauniesauktie latviešu puiši. Protams, iepazināmies un sadraudzējāmies. Vēlāk mainījāmies  ar žurnāliem, ko mums sūtīja no mājām,
utt. Mēs bijām latvieši. Latvietis latvieti atbalstīja arī citās situācijās.
Kādu dienu atkal nācās saskarties ar komjaunatnes lietām. Atnāca viens no virsniekiem, lika nostāties ierindā un iznākt soli uz priekšu tiem, kas nav komjaunieši. Izgāju arī es. Mumsn pa vienam vajadzēja doties uz „kapķorku” (tas ir tāds kabineta un noliktavas apvienojums). Tur nu šis virsnieks jautāja vēlreiz, vai es esot komjaunietis. Teicu, ka ne. Kāpēc? Neatceros vairs ātrumā sagudroto attaisnojumu. Brīdi padomājis, viņš vaicāja vai es varbūt apdomātos un iestātos. Teicu, ka ne Nu nestājies ar, bet šinī lapā atzīmēsim, ka esi gan. Nezinu kas tā par lapu, kuŗā viņš ievilka ķeksīti. Varbūt tikai kāda statistika.
1991. gada sākumā daļā saņēma pavēli -  baltiešiem ieročus neizsniegt... taču tas nebija uz ilgu laiku.
Pāris virsnieku un praporščiku sāka izrādīt īpašu interesi par mūsu polītisko nostāju. Lai arī no mājām saņēmu brīdinājumu to slēpt, taču es  neslēpu - Latvijai ir jākļūst brīvai un neatkarīgai. Nekādas represijas tādēļ nesekoja.  Daļas galvenais  „zampoļits”  gan nedaudz bija pārpratis manu vaļsirdību un pāris reižu centās mani izprovocēt uz sirsnīgu sarunu par piezemētāku tēmu – ārpusreglamenta attiecībām starp dienējošajiem.  Viņam nācās vilties.
No mājām atsūtītajos žurnālos un laikrakstos esošā informācija liecināja, ka, iespējams, Latvija būs brīva.
Tik daudz cerību... Akla uzticēšanās katram, kas to solīja. Tas pats turpinājās arī pēc atgriešanās mājās. Līdz šim (un arī ilgi pēc tam) izpratne par polītiku bija vairāk balstīta uz jūtām. Tā  nebija trenēta vērtēt polītiķu izteikumus un notikumus. Arī toreiz bija vairāk un mazāk lasīti laikraksti. Arī TV bija tāda, kāda bija. Latvija it kā bija kļuvusi neatkarīga, un plašsaziņas līdzekļi sāka sabiedrību iemidzināt, jo viss it kā esot kārtībā. Te Krievijas armiju it kā  visu izvedot, te vēl kādi neatkarības jaukumi tika slavināti...  Šķietamā brīvība un demokrātija, jaunības  dullums, meitenes, ballītes un sadzīves problēmas „iemidzināja’ arī mani. Ja jau reiz brīvība ir kļuvusi par reālitāti, ko tur vairs... Tagad tik dūšīgi strādāt, lai valstij pietiek nodokļi lai nodrošinātu neatkarību... Gan polītiķi zinās, kā labāk to darīt. Laikraksti ik pa brīdim par to pārliecina.
Nāca datoru laikmets. Lai arī neesmu visai nasks uz podziņu lietām, taču 2005. gada pavasarī, ložņājot pa internetu, es uzdūros Jāņa Sila rakstam „Globālais feodālisms„
Tas bija manas atmodas sākums. Raksts mani tik ļoti uzrunāja, ka es sāku meklēt vēl vairāk informācijas par šo tēmu. Vispirms es ierakstīju „google”  vārdus: „Jānis Sils”, lai atrastu vēl kādu viņa rakstu, tad jau biju izlasījis visu „Kubs 415” mājas lapu, tad sekoja jauni un jauni atslēgas vārdi ... Es biju pārsteigts par to, cik daudz mums ir melots, cik noklusēts. Kā mēs bijām un vēl tagad tiekam izmantoti... Kā latviešu tauta ir vazāta aiz deguna...  Kā tika un tiek manipulēts ar mūsu nacionālajām jūtām... Mans uz jūtām balstītais, miegainais nacionālisms pamazām pārauga daudz žirgtākā un argumentētākā. 2008. gadā izlasīju Leonarda Inkina rakstu „Ko esam gatavi ziedot?”. Šī raksta iespaidā gada beigās es biju nolēmis ne tikai būt ar nacionālista pārliecību, bet arī kaut ko darīt lietas labā.
Taču vēl bija neatbildēts jautājums - ko tieši darīt? Kuŗā organizācija iesaistīties? Lai to noskaidrotu, es izsūtīju e-pasta vēstules visām nacionālistu organizācijām. Vēstulēs es visiem uzdevu jautājumus, kādi nu bija par katru organizāciju radušies. Atbildēja tikai viena – biedrība „Latvietis”. Devos pie viņiem, lai iepazītos klātienē, un kopš tā brīža arī iesaistījos viņu aktivitātēs. Šķiet, ar organizācijas izvēli neesmu kļūdījies. Gribētos gan paveikt daudz vairāk, taču ir arī citi pildāmi pienākumi.
Par veikto, paveikto un nepaveikto šoreiz nestāstīšu. Par to citreiz.
Šī raksta mērķis ir likt padomāt par to, ka, tiklīdz tu sāc padziļināti interesēties par Latviju un latviešiem, tā rodas nepieciešamība to labā kaut ko darīt. Tu nevari dzīvot tikai sev un apgalvot, ka esi patriots...
Šī raksta mērķis ir aicināt tautiešus akli neuzticēties varai paklausīgajiem laikrakstiem un televīzijai... Aicinājums  meklēt pēc iespējas dažādāku informāciju no dažādiem avotiem, salīdzināt un analizēt to...
Aicinājums iepazīt vēsturi, jo tieši tajā ir atbildes uz šodienas aktuālajiem jautājumiem...
Šī raksta mērķis nav pierunāt kādu iesaistīties tieši biedrības „Latvietis” darbībā, bet iesaistīties kādu nacionālu mērķu sasniegšanā  vispār...
Ja Latviju neveidos latvieši, tad to veidos citi. Un tādu Latviju, kādu to vēlēsies viņi.