uz galda vāzē
nē
tā mārtiņroze nav
bet ceriņi
kas smaidā pavēruši
savas acis ceriņainās
lai priecētu gan mani
gan draugus manus
kas nejauši
uz karstu tējas krūzi
garāmejot ienākuši
un mirklis mazliet apstājies
tai smaržā
kas vasaru ar pavasari kopā saved
un mūsu dvēseles
caur smaržu rūgti saldo
par laikiem pagājušiem
klusām aizdomājas
un tad jau nākamībā nebēdnīgi
tā vienkārši un viegli ievirpuļo
un sapņu pilis saceļ
lepnu lepnās
bet kas ir noticis
viens ceriņzars
ar savu smaržu reibinošo
ir prātu iemidzinājis
un ļāvis vaļu jūtām... (Sandija...)