Ja kādā valstī ikviena tās territorijā dzīvojošas personas intereses tiktu turētas augstāk par visas sabiedrības interesēm, tad nepaietu ilgs laiks, līdz šī valsts beigtu pastāvēt. Šo indivīdu interešu dēvēšana par tiesībām nemaina lietas būtību.
Valsts pastāvēšanas beigas var būt dažādas. Tās var iestāties gan varmācīgas okupācijas, gan salīdzinoši mierīgas ietekmes pārņemšanas ceļā...
Iespējams, šo valsti okupētu kāda cita, jo pirmajā nebūtu neviena, kas gribētu šo valsti aizstāvēt. Visi atcerētos par tiesībām būt pacifistam, par izvēles tiesībām, par tiesībām uz ceļošanu pāri robežām utt. Iedomātos, ka viņi savu pienākumu jau ir izpildījuši, samaksājot nodokļus, par kuriem savukārt valsts pārvaldniekiem vajadzētu algot kaŗotājus... Kad nu būtu skaidrs, ka šitā tās lietiņas cauri neiet, tad sāktu meklēt vainīgos, bet tikmēr jau būtu par vēlu...
Iespējams, valsts gluži mierīgi sabruktu, jo neviens nevēlētos dot savu artavu valsts un tautas dzīvei nepieciešamo vajadzību nodrošināšanai. Šeit es domāju gan finanšu, gan arī citādu aktivitāšu kopumu. Tātad, ja mēs nemaksājam par valsts dzīvei nepieciešamajiem pasākumiem un nekontrolējam, kā šie līdzekļi tiek izlietoti, ja maksājam par to, kas mums nav vajadzīgs, un tiem, kam mūsu naudu saņemt nevajadzētu, tad drīz vien atrodamies pie sasistas siles. Ja mēs neinteresējamies par polītiku un necenšamies to ietekmēt paši, bet ļaujam citiem mūs pamācīt un ietekmēt... Un ikviens šajā situācijā varētu atrast  aizbildinājumu vai tiesības nepiedalīties kopējā lietā. Ja mēs šos aizbildinājumus pieņemam par tiesībām, tad ne uz ko labu cerēt nevaram. Ja domājam, ka mūsu pienākums ir izpildīts ar balsojumu vēlēšanās,  – tie ir maldi.
Iespējams, ka saviem pilsoņiem valsts beidz pastāvēt, taču citiem tā joprojām turpina būt. Pirmkārt, es "tēmēju" uz tiesībām izpārdot valstī esošos resursus ārzemniekiem un ļoti vieglu pilsonības piešķiršanu. Šādā ceļā mēs drīz vien ne ar ko neatšķirsimies no iedzīvotājiem bez valstiskas piederības.  Vai vēl ļaunāk – no lopiņiem aplokā. Jā, ar savām tiesībām – ar tiesībām uz labturību.
Ja pilsonības saņemšana kļūst par vienkāršu formalitāti, nevis mantojamu vērtību, tad zūd valstiskuma jēga... Zūd pienākuma apziņa pret savu tautu un valsti, un visbeidzot arī pienākums, jo to ir pārņēmuši citi. Paliek tikai tiesības. Un nebūt ne visas. Paliek jau minētās tiesības uz labturību (tiesības saņemt konkrētu kaloriju daudzumu dzīvības uzturēšanai, tiesības mitināties pajumtē). Salīdziniet ar šodien piedāvātajām sociālajām garantijām.
Taču, tā kā sabiedrības labākajai daļai šāda situācija nav pieņemama, tad uzsvars šādā situācijā tiek likts uz tiesībām degradēties. Tās ir tiesības smēķēt, nodzerties, tiesības lietot citas, spēcīgākas narkotikas. Tiesības uz seksuālu izlaidību, tiesības uz egoistisku dzīves veidu utt. DažreizmMēs jau dzirdam aicinājumus legalizēt stiprās narkotikas...
Tam seko morālās, garīgās un fiziskās veselības krīze (agra mirstība, garīgi slimu, atpalikušu bērnu dzimstība, bezpajumtnieku problēma, citu sociāli atpalikušu ļaužu problēma)   Savukārt tiesības neradīt bērnus un saņemt visus tos pašus sociālos labumus un pat vairāk nekā kā tie, kas ziedo laiku, spēkus un finanses,  lai radītu un audzinātu bērnus, rada egoistisku vēlmi to nedarīt un dzīvot tikai sev. Tam seko dzimstības kritums.  Abas iepriekšminētās pozīcijas rada demogrāfijas krīzi.
Demogrāfijas krīzei seko uzņēmēju vēlme importēt darbaspēku. Mūsu laikmetā uzņēmējdarbību kontrolē starptautiskais lielkapitāls, un tam ir pilnīgi vienalga, kas strādā viņu kreditētajos uzņēmumos, kādai kultūrai tie pieder un kādā vidē grib dzīvot. Viņiem darbaspēks ir tikai enerģija. Un ir tikai loģiski, ka viņi vēlas radīt iespējami vienkāršāku enerģijas transportēšanas sistēmu. Iespējami lētāku šīs enerģijas konvertēšanu. Lūk, ir arī atbilde uz jautājumu par  brīvas darbaspēka kustības „pozitīvo ietekmi uz valstu ekonomiku”. Rezultāts  ir tautiskuma un valstiskuma zaudēšana un pilnīga atkarība no starptautiskā lielkapitāla.
Tad nu, zinot šo patiesību, nepriecāsimies par ikvienu ārzemju investoru, bet centīsimies atbalstīt savējos - latviešu uzņēmējus. Sevišķi tos, kas neizmanto kredītus. Bet tā bija neliela atkāpe no tēmas…
Ja kāds grib pakļaut valsti, tad viņam šīs valsts indivīdu tiesības degradēties u.c. tamlīdzīgas tiesības ir visnotaļ izdevīgas. Vai tā nav atbilde uz to, kāpēc tik daudz visādu nevalstisko organizāciju saņem svešzemju naudu dažādām sabiedrības "izglītošanas" programmām? Kāpēc ar šīm programmām latvieši tiek sarīdīti cits pret citu? Kāpēc morālās vērtības tiek pazemotas? Kāpēc sabiedrību degradējošajiem viedokļiem ir politisks atbalsts, bet pretējiem – ignorance vai pat polītiska apkaŗošana.
Taču mūsu spēkos ir to mainīt. Tas ir gan vienkārši , gan arī  sarežģīti. Proti,  nepakļaut savu domāšanu viņu centieniem. Ja reiz mēs zinām, ka tiesības lietot alkoholu un narkotikas ir nosodāmas, tad tā tas arī ir. Ja reiz pederastija ir nosodāma, tātad nosodāma. Ja reiz valstī esošo resursu iztirgošana ir nosodāma, tātad nosodāma. Ja "mētāšanās ar pilsonību" ir nosodāma, tātad nosodāma. Un punkts. Tas, ka valsts pārvaldnieki šīs lietas nav atzinuši par sodāmām nenozīmē, ka mēs nevaram pret tām izturēties nosodāmi. Tas ir daudz spēcīgāks ierocis. Mūsu līdzcilvēkus daudz vairāk uztrauc tas, kā mēs izturamies un ko domājam par viņu rīcību, nekā tas, kas par to ir rakstīts dažādos likumos. Un nekādi prettautisko ideju sludinātāju sacerētie un kārdinošie argumenti nav jāuzklausa. Vēl vairāk. Katram ir jāveido savs melnais saraksts, kuŗā ierakstīti cilvēki, kas atklāti pauduši atbalstu prettautiskajām idejām. Noderēs.
Ja mēs, ikviens spēsim būt nejūtīgi pret naidīgas informācijas lodēm, Latvija kļūs brīva.
Lai veicas.
Latviju latviešiem!