es šodien runājos ar vēju
kas jūrā viļņus krastā dzina
un bargā balsī
saprast lika
ka pietiek apkārt klaiņot
reiz mājās atgriezties
ir stunda pienākusi
lai sāktu mainīties uz labu
šī dzīve daudziem apnikusī
es šodien klausījos
un saprast mēģināju
to sāpi
kas reiz projām dzina
uz zemi Laimīgo
ko gribas saukt par savām mājām
vien tāpēc
ka tur jumts virs galvas
un maizes rieciens biezāks
atbildības mazāk
bet sirdi apmānīt
vien retais spēj
un jūtas patiesās
aiz bultas smagas
noslēpis no sevis paša
tā vieglāk vientulību rūgto
un izmisumi nerādīt uz āru
un stāstīt citiem
to ka dzīve rullē
vien piebilst aizmirst
ka uz citu pusi
un nav man tiesību
par lēmumu šo zākāt
es šodien atkal runājos ar vēju
un sapratu
ka nav mums citu māju
vien tās
ko atņemt paguvuši mūsu brāļi
un aizmirsuši to
ka tauta viena esam
un citiem nav
gar mūsu sāpi daļas... (Sandija...)