Nu,re,atbildi no gudriem cilvēkiem uz jautājumu - kur rodas nepamatots naids,nesaņēmu,taču naidu esmu izbaudījis.Tas notika laikā,kad Jaunais laiks bija jauns un bija vēlēšanas. Garām ejošie mājas iedzīvotāji mudināja iet un balsot par Jauno laiku,teicu,ka esu "oranžo" piekritējs un tā ieguvu 5 dzīvokļu īrnieču naidu: netika atņemti mani sveicieni un,sastopoties uz ielas,tiek pagrieztas muguras. Naids pastāv līdz šai dienai.Nepastāv dialogs,kuŗā varētu varbūt mani pārliecināt ka alojos,tam gribēšana vai prāta par maz.Tad iedomājos,ka izdevīgā laikā mani varētu pakārt tuvējā kokā vai aizsūtīt uz Sibīriju un tad domas aizslīd līdz čekas maisiem  un saprotu,kādēļ tāda pretestība to atvēršanai,jo tas ir pilns ar nodevību un tā ir naida izpausme.
    Tas notika kara laikā.Vācu kara hospitālī strādājoša medmāsa ceļu no mājas uz darbu mēroja ar divriteni.Šai būtnei galvenais bija medicīna, viss pārējais bija nenozīmīgs,tādēl lielāko laiku viņa atradās hospitālī.Uz bieži vientuļo divriteni "uzmeta aci" sanitārs un saņēma atļauju tā lietošanai.
   Karš beidzās un medmāsa gribēja atgūt savu īpašumu.Sanitārs uzrakstīja čekai ziņojumu,ka tāda medmāsa ārstējusi nacistiskos okupantus..../nez`ko viņšpats darīja tai hospitālī?/un viņai radās piespiests ceļojums uz Sibīriju.Tur viņa,protams, strādāja slimnīcā un viņai bija vieglāk kā citiem izsūtītajiem izturēt izsūtijuma laiku.
Taisnības labad jāsaka,ka šajā gadījumā nodevību vēcināja alkatība.