doma atlidoja
nosēdās uz  mana pleca
ļāvos tai
un sākās
nesteidzīga saruna
aizveda tā mani
dienās ļoti senās
kad par dzīvi
bija tikai nojausma
apkārt plaši lauki
mežmala ar saldām ogām
zirgi pieguļā kas runājās
rija
kurā graudu smarža dzīvo
linu pogaļas
kas dēļu grīdu rotāja
kamanas aiz staļļa
zālē ieaugušas
atpūšas un gaida
ziemu sniegoto
aka upmalā
tai liegts
pat pietuvoties
jo ar ūdens raganu
tā draudzējās
ķiršu dārzs
un bumbierkoks
kas zaros savos
mani bieži ļāvās izšūpot
sestdiena un pirts
un asaras bez mitas
ziepju burbuļi
kas acis rotāja
vakariņas sveču gaismā
vecāsmātes miers
un nesteidzīgā valoda
stāstot pasakas
par princesēm un burvjiem
siltais mūrītis
un runcis gurdenais
svētdiena
kad darbi malā likti
baznīca
un bērnam
cita nezināma pasaule
piepildīja manas dienas rimtās
ļāva spēkus krāt
un mīļas atmiņas
kas vēl dienās šajās
steigas pārpilnajās
savādāku ieraudzīt
ļauj pasauli... (Sandija...)