Skaisti vārdi pārpludina saziņas līdzekļus jeb, kā tie paši sevi mēdz dēvēt, mēdijus: atmoda, neatkarība, barikādes. Lūk, Latvija ieguvusi neatkarību! Tagad jau Latvija esot neatkarīgu valstu savienībā Eiropā utt. un tā joprojām. Mēs esot «nokratījuši» okupācijas jūgu un tagad dzīvojot «neatkarīgā» laimes zemē Latvijā. Tas nu latvju tautai ir jau iezombēts: «Valsts un tautas intereses» esot naturalizācija, integrācija un turpmāka pārkrievošana.

Ja tā rūpīgi papētām atmodas procesus, barikādes utt., atklājas nepievilcīga aina.

Kad «asiņu impērija» sajuta savu reālu bojā eju, tā iesaistīja visus savus čekas ģēnija izgudrojumus un viltības un izgudroja, ka Baltijā «jātaisa» atmoda. Tās pamatā liekami «ģeniālie» čekas darboņi un pašmāju nacionālkomunisti, kolaboracionisti. Un izdevās! Scenārijs uzrakstīts un izplānots Kremlī.

Tā ir komunistiski - čekistiskā sazvērestība pret Baltiju, kas nosaucama ne citādi kā komunistiskā revolūcija Latvijā. Izdevās ļoti veiksmīgi. Kas mainījās? Nosaukumi. Parādījās «neatkarīga valsts», it kā atjaunota Saeima, bet saimnieki palika iepriekšējā komunisma - čekisma funkcionāri. Latvijas mantu izlaupīja, zemniecību iznīcināja, rūpniecību iznīcināja. Veselības aizsardzībā ieviesa anarhiju, izglītībā anarhija, tiesneši uz «mūžu» tie paši krietnie komunisti, sūtņi ārvalstīs - komunisti un kolaboracionisti, notāri - bijušie komunisti vai to steidzīgi paglītotie pēcteči.

Komunistiskās revolūcijas (1980-1995) rezultātā Latvijas valsts tika mežonīgi izlaupīta - bagātības saplūda okupantu kabatās, lai turpmāk noteiktu Latvijas «attīstību» Kremlim vēlamā virzienā.

Armiju izveda. Izrādās, ka izveda vienīgi tankus, samoļotus, lielgabalus, raķetes un kareivjus, kam obligātā dienesta termiņš beidzās. Vadošā militāristu virsotne atstāta Latvijā gaidīt X stundu. Gorbunovs un Jeļcins vienojās Tallinā, ka civilokupantus atstās Latvijā: piektā kolonna.

Tagad mums esot preses un vārda «brīvība». Pirms TV raidījuma «100 pants» to reklamē. Patiesība ir cita. Pie preses un vārda brīvības netiek pielaists neviens, izņemot kolaboracionistus.

Kas ir panākts ar komunistisko revolūciju? Latvietim - verdzība, bet, ja negribi tepat vergot, kar kuli plecā un prom uz Īriju!

Tātad komunistu vara un ideoloģija ir saglabāta pilnībā un visa vara ir kolaborantu un bijušo komunistu vai to pēcteču rokās. Lai kolaboracionisti un komunisti noturētu varu, čeka «taisīja demokrātiju», veidojot partijas, kuru jau ir tuvu pie 70!!! Jo vairāk partiju, jo sašķeltāka latvju tauta, un tas ir komunistu varas garants. Tas jau ir panākts! Tāpēc latvietis parasti saka: «NAV, PAR KO BALSOT!». Tas ir komunistu - kolaboracionistu triumfs, jo ir panākts, ka latvietim «nav, par ko balsot». Gan jau Saeimā iekļuvušie kolaboracionisti un naturalizētie okupanti savstarpēji vienosies, sadalīs amatus un salaupīto naudu! Arī tas ir komunistiskās revolūcijas triumfs, ka latvju patriotu nodēvē par fašistu - nacionālistu un okupants ir kļuvis par mīļu nepilsoni. Ja ir, kas pretojas, tad tiek ierosināta krimināllieta par «naida kurināšanu». Tas ir kolaboracionistu triumfs!!!

Latvijas prezidents nepilda savus pienākumus, konkrēti: Satversmes 46. un 47. pantu un savu zvērestu.

Latvietim, kas spējīgs domāt, nav jābūt naivam. Nekāda neatkarība nav atgūta un 18. novembra Latvija nav atjaunota. Tāpēc ir nekorekti runāt par neatkarību un kur nu vēl par demokrātiju okupācijas apstākļos. Latvija ir okupēta valsts, kamēr te uzturas okupētājvalsts pilsoņi.

Tāpēc acīmredzot Latvijas vēsturē 1988.-1991. gadi ieies kā komunistiskās revolūcijas periods Latvijā. Nevis Atmodas laiks.

F. Leja
Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=1246