...... ir ļoti grūti runāt par attiecībām un mīlestību bez pieķeršanās, pārāk pieķeroties attiecībām un idealizējot savu ģimeni, visu var zaudēt. Bet ja mēs mēģinām tagad parunāt un paanalizēt kas tur mūsos notiek, tad pēc manām domām ir tā, ka dzīves garumā mums ir tikai viens tāds īsti lielais uzdevums –iemācīties visas dzīves situācijas iziet ar mīlestību. Un jo labāk mums veicas un jo grūtākas un sarežģītākas situācijas mēs spējam uzņemt ar mīlestību, jo grūtākus šos pārbaudījumus mums dos.

Un tad tālāk jau ir mūsu pašu izvēle – vai paņemsim tos pretim vai nē. Ir cilvēki, kas uzreiz nocietinās un nobaidās no iespējamām sāpēm, tādēļ liedzot sev lielu un skaistu mīlestību. Un ir savukārt tādi, kas ir gatavi izdzīvot visu, kas tiks dots. Un tad – atkarībā no mūsu pašu enerģētikas tīrības, būs vai nu ļoti kaislīgas un trakas tās attiecības (ar greizsirdību, ar nodevību, ar neuzticību, ar lūgšanos, ar pierādīšanu, solīšanos utt.) vai arī sirds-skaidras un mierīgas – gaismu nesošas attiecibas

Tātad pēc būtības viss ir atkarīgs no mūsu pašu attīstības un kurā savā attīstības periodā esam.
Ko nozīmē greizsirdība?

Greizsirdība ir pieķeršanās un atkarība no konkrēta cilvēka. Tā norāda par mīlestības trūkumu gan pašam pret sevi, gan pret otru cilvēku. Tā ir upura loma, kur cilvēks ir iejuties un tagad kā tirāns uzvedas pret otru vai trešo iesaistīto.

Krāpšana neveidojas uzreiz. Ja kāds krāpj, tad visticamāk, ka viņš meklē to, kas pietrūkst. Jautājums ir – kāpēc ir attiecības, kurās kaut kas pietrūkst. Varbūt tā ir sapratne, varbūt mīļums, varbūt romantika, varbūt kaislība. Es domāju, ka neviens cilvēks nekrāpj krāpšanas pēc. Ja tā dara, tad tas tik liecina, ka viņš vispār vēl attiecības nav izveidojis un vēl arvien meklē savu vietu un cilvēku. Savukārt, ja dzīvo pārī ilgstoši un tagad pēkšņi sāk krāpt, tad tas tik liecina, ka ļoti daudzas citas zīmes par pāra attiecībām jau ir palaistas garām. Gan jau pirms tam bija gan vēsums, gan kašķi, gan visas iespējas to attiecības sakārtot un piepildīt ar mīļumu. Bet ja tas netika izdarīts, tad tam ir kāds iemesls. Un dažreiz ir tā, ka paši labprāt gribam izbeigt attiecības, bet to izdarīt nav dūšas. Un tad nu zemapziņa nāk palīgā un caur mūsu izturēšanos otram ziņo, ka īstenībā šī ir finiša taisne. Un tad tas otrs sakrāpjas un nu tad rodas greizsirdība un privātīpašnieciskums, bet.....mīlestības jau te vairs nav. Un tad šausmīgi sāp. Bet īstenībā savā zemapziņā cilvēks pats uz to gāja un šo augoni audzēja. Un tagad nu, kad tas sprāgst, tad ir sāpes, kas pēc tam novedīs pie sadzīšanas.

Ai, īstenībā šo visu var tā pārrunāt tikai tā teorētiski, jo katrs gadījums ir īpašs. Ir karmiskas attiecības un šie gadījumi sāpēs daudz dziļāk un vairāk. Ir ne tik cieši šie karmiskie mezgli un tad tas būs vieglāk. Bet laikam, ka svarīgi ir saprast cik katram no mums pašam šī joma ir sakārtota vai nav. Un ja nav, tad to kārtot. Un atkal jāatceras – ka, protams, jāsāk no sevis. Ar otra dzīvi un paradumiem, mēs neko nevaram izdarīt. Mēs varam mainīt tikai sevi.

Uz kuru pusi mainīt?
Uz mīlestību : )

/.no Ineses raksta/