Galvenais,neatkārtot tās pašas kļūdas....(

Manuprat butu tiem jakaunas ,kas  spej nodarit  kaut ko tik nezeligu berniem.
Es tadus nezverus sautu nost.
Bet ES nodarbojas ar labdaribu pret visiem pedofiliem.
Tas netiek  paklauts nekadai logikai,  tadiem berniniem  tiek  psihe iedragata uz visu muzu.
Mans prats atsakas to pienemt ,ka ari es nesaprotu kapec nav pret sitiem mezoniem-nenormalajiem pienemts nekads adekvats likums,kurs vinus soditu.
Ja tadus maitas gabalus publiski soditu,iespejams,ka sita kategorija-pedofili skatu domat,ko dara.

..........baigi grūti uzrakstīt ko sakarīgu, to- ko gaidi Tu..
Es, kā jau vairums, nespēju pat iedomāties- kā tas ir- ciest ģimenē- it kā....ar vistuvākajiem....
Saprotu- esi pilns aizvainojuma, aiz pārestībām.... bet- BET!!!!!- nav taču cita ceļa, kā vsm CENSTIES!!!!!! atbrīvoties no tā!!!... nesaki: visi vārdi lieki- tad jau nebūtu šī Tava bloga..
............................................
..tas, ka neieredzi NEVIENU!- tas taču visvairāk! traucē k-cik normāli dzīvot Tev pašam!!!

Leonora   .Sen to vajadzeja rakstit.

Ta,trauma pavada vinus vissu dzivi.Citi macas no saviem vecakiem,un atkarto vinu kludas.Bet citi tiesi otradigi,.Viennozimigas adbildes seit nebus.

Bet vai esam padomājuši par to,kādas būs atmiņu fotogrāfijas bērniem,ko atstāsim savu bērnu atmiņā?Va  par to domā pieaugušie,kurus vispareizāk būtu saukt par eksekutoriem?Tie ir tie,kuri savas funkcijas izprot galēji vienkāršoti,noreducējot to uz iebaidīšanu un sodiem.Viena daļa no tiem,es teiktu,īstenie eksekutori,izjūt ja ne  baudu,tad vismaz gandarījumu noteikti,realizējot savas pilnvaras.Viņiem gan morālā,gan fiziskā sodīšana savā ziņā ir aicinājums.Vai vēl precīzāk-sevis apliecināšanas veids.Tie  pārsvarā ir primitīvie un varaskārie cilvēki,kuriem nav izdevies iegūt  karotu varu vai arī tās joprojām ir par maz.Tie ir cilvēki,kurus gandarī nevis citu prieks,sevi apliecinot,bet gan viņa pazemojuma asaras.Šiem cilvēkiem neinteresē jautājuma būtība,bet gan sava pārākuma un nesatricināmās varas apliecināšana.Tādi cilvēki atstāj atmiņā savas fotografijas ne tikai bērnos ,bet ari pieaugušajos.Bērni ir mūsu spogulis un paskatoties uz tiem,varam secināt,kādi esam bijuši paši.Skumji,bet fakts.

traumeti berni.

Paldies Dievam par skaisto beerniibu!!! un arii PALDIES,ka draugu un pazinju pulkaa nav beerniibaa cietusho!!! ,bet laikam-nav nekaa briesmiigaaka par sagandeetu beerniibu-vajadzetu taadiem cieteejiem-PALIIDZEET -gan moraali,gan materiaali!....

viņi paši kļūst par varmākām........savās ģimenēs.

nezog.

tas ir sarežģīti,jo bērns zvana uzticības tālrunim,ja māte liek iznest atkritumu spaini vai aiziet uz veikalu,izmazgāt savas zeķes.Savukārt biezi neviens nesignalizē par badu,sišanu,izvarošanu.Ja savlaikus nonak audžu ģimenē -normali cilvēki,jā nē-arī visādi-citi cenšas savu dzīvi labu veidot,citi grimst purvā-alkohols,narkotikas...zagšana

Parasti atkārto to visu pie saviem bērniem.Reti ,kad alkoholiķu bērni izaug par kārtīgiem cilvēkiem.Protams,ir arī labi iznākumi,bet ak vai,cik maz.

Šo var noskaidrot pie sociāliem darbiniekiem. Viņiem šāda informācija, es domāju, ir pieejama.