Meita: Tēti, kas ir padauza?
Tētis: Ak, Dievs! Kur tu dzirdēji šo vārdu?...

M.: Bērnudārzā. Jānīts teica, ka es esmu padauza. Jo es vinjam vairāk nedodu. Bet dodu Pēterītim.
T.: KO?!
M.: Mīksto lācīti. Nedodu spēlēties ar mīksto lācīti.
T.: Ak, Kungs! Muļķis tas tavs Jānīts. Bet padauza, tā ir slikta sieviete, lūk kas tā tāda ir!
M.: Slikta? Kāpēc?
T.: Tāpēc ka tā ir pārdodama.
M.: Tātad Māras tante arī ir padauza? Viņa taču pārdod veikalā. Tātad pārdodama.
T.: Nē, Māras tante nav pārdodama, jo viņa nepārdod sevi, bet gan suvenīrus. Padauza parasti pārdod sevi.
M.: Kā tas ir – sevi?
T.: Ļoti vienkārši. Tas kas vēlas, var viņu nopirkt uz kādu laiku.
M.: Priekškam?
T.: Lai gulētu.
M.: Gulētu?
T.: Jā, vienā gultā.
M.: Tātad padauza ir mūsu mamma?
T.: Tu esi nojūgusies!
M.: Bet viņa taču ar tevi guļ par naudu.
T.: Par kādu naudu?!
M.: Nu par tavu algu.
T.: Vai tad tā ir nauda!... Nē, viņa ar mani guļ mīlestības dēļ. Es ceru...
M.: Tāpat kā ar Pētera onkuli?
T.: Ko? Ar kādu vēl Pētera onkuli?
M.: No otrās kāpņu telpas. Nu, kad tu biji komandējumā, pie mums nakšņoja Pētera onkulis. Ar mammu vienā gultiņā.
T.: Pēters? Gultiņā? Nu es viņai rādīšu! Padauza!!! (aizskrien prom)
M.: Dīvaini, kā gan mamma var būt padauza, ja viņa ar Pētera onkuli ne par naudu, bet gan mīlestības dēļ guļ?...